Skatīju draudzes vecos notikumu ierakstus un ieraudzīju lapiņu: uz ārējas lapas puses uzzīmēta baznīca, iekšpusē raksts: MANA BAZNĪCA (autore: Kādas luterietes liecība) "MANA BAZNĪCA deva manu
vecāku dzīvei mīlestības pamatu. Kā bezspēcīgu bērniņu MANA BAZNĪCA mani kristīja
Jēzum Kristum un es kļuvu par Dieva bērnu.
MANA BAZNĪCA bagātīgi svētīja manu
bērnību sludinādama Dieva mīlestības vēsti un dzīves ziņu, kas ir dziļi
ieaugušas manā dvēselē.
Jaunībā MANA BAZNĪCA vadīja manus
soļus tā, lai es atrastu pareizo ceļu. Viņa nāca pie manis manā iesvētīšanas
dienā savienojot mani ar manu Pestītāju un baudot Svēto vakarēdienu. Vēlāk viņa
iesvētīja manu laulību un svētīja manu namu.
Kad es rīkojos nepareizi, tad MANA BAZNĪCA palīdzēja man
saskatīt kļūdas un tās izlabot. MANA BAZNĪCA apliecina Dieva
piedošanu katram pārkāpumam.
Kad bēdas pārņēma manu sirdi un domāju, ka
nekad vairs neredzēšu saules spožumu, tad MANA BAZNĪCA veda mani pie
visu nogurušo un grūtību piemeklēto Drauga, un dāvināja man cerību jaunam
rītam, mūžīgam un nebeidzamam.
MANA BAZNĪCA aicina mani pie sevis.
Viņa prasa manu kalpošanu un uzticību. Viņai ir tiesības to prasīt.
Es palīdzēšu viņai kalpot citiem tā, kā viņa
man ir kalpojusi. Vidē, kuŗā es dzīvoju, es gribu liecināt par MANU BAZNĪCU un dzīvot viņas
kopībā."
Nezinu,
kad un kur šis raksts tapis.
Izlasīju, pārdomāju – varbūt, ka saturs ir
pārāk jūsmīgs bet sirsnīgs gan. Domājot par šodienu, laikam jau retais tā
izteiktos. Bet jautājums paliek visiem:
Kādas ir manas un jūsu attiecības ar baznīcu
– ne kā ēku, bet ar baznīcu kā kristīgo kopību? Mēs katrs esam savā dzīvē maza
daļiņa no šīs kopības, katram ir savs dažādais pienesums.
Ir gan ari labi, ka mums ir baznīcas ēka,
citreiz telpa, kas kļuvusi par vietu, kur pulcējamies, lai kopīgi ieklausītos
Dieva vārdā, lūgtu, saņemtu Dieva piedošanu un teiktu savu pateicību Dievam.
Māc. Gita Putce
|