Mēs pieminam un svinam Pļaujas svētkus, kaut arī paši, kā jau daudzi cilvēki mūsdienās, aktīvu dalību pļaušanā un sēšanā vairs neņemam, bet pateicamies Dievam gan par dienišķo maizi, gan par visu labu, kas mums Viņa žēlastībā ir dots.

Laikam jau esam tā paaudze, kas piederam pie tiem, kas paši neesam piedzīvojuši kulšanas talkas un appļāvības svētkus, bet arī tikai nostāsti un pierakstītās atmiņas par tām ir silti ielīgsmojoši un fantāziju rosinoši.

Rakstnieks Edvarts Virza savā leģendārajā poēmā “Straumēni” jeb “Vecā Zemgales māja gadu gaitās” tik tēlaini apraksta kādu mirkli pirms rudzu pļaujamā laika:

“Turpat aiz rijas iesākās rudzu lauks, un pelēki zilgans tas reizēm iepūta mājās tik saldu smaržu, ka Straumēnu ļaudis pārsteigti apstājās. Tā bij vienīgā reize, kur viņi skaņi nopriecājās par Dieva pasaules skaistumu, jo viņi pie tā bija pieraduši, un tas viņos iegāja līdz ar katru elpas vilcienu. Kādu svētdienas rītu, kad saimnieks istabas priekšā bija sapulcējis ļaudis uz lūgšanu, visi redzēja, ka mazs pelēks mākonītis atraisās no rudzu lauka vidus un vienā acumirklī pār visu druvu gāja pelēki putekļi, atraisījušies no neskaitāmām vārpām. Tie pārsviedās rudzu laukam pāri, ietina uz brīdi dievlūdzējus savā miglā, apbirdinādams viņu kailās galvas un svētās grāmatas. Lūgšanu skaitītāji apklusa, jo viņi skaidri redzēja, ka pats Dievs viņiem bija pāri gājis, aizskardams tos savām platajām drēbēm.”

Kristīgajā pasaulē Pļaujas svētki tiek svinēti ar dziesmām, pateicības dievkalpojumiem un lūgšanām, baznīcas altārus bagātīgi noklājot ar dārzu un lauku veltēm, pēc tam tās sadalot mazāk turīgajiem. Visas tautas pazīst šos pateicības svētkus Dievam. Lai gan tik daudzi cilvēki vairs nedz sēj, nedz pļauj, tomēr vēl līdz šim brīdim turpina svinēt Pļaujas svētkus. Mēs to turpinām darīt, jo ir labi būt pateicīgam, ir labi atzīt citu darbu un tas palīdz būt pārliecinātiem par apkartējās vides garīgo satvaru un apzināties mūsu vietu, kā cilvēciskām būtnēm šajā skaistajā, bet ārkārtīgi ievainojamā un trauslā pasaulē. Apustulis Pāvils ir rakstījis: “Esiet priecīgi vienumēr. Lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba.” un “ Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.”

“Ko sēsi, to pļausi”, tā skan mums pazīstams sakāmvārds, kas savu izcelmi ir guvis  zemniekam stradājot savus lauku darbus. Mēs šodien to saprotam arī kā cēlonības un seku likumu, kā cilvēka liktens likumu. Šis likums nosaka, ka katrai darbībai ir sava pretdarbība. Ja cilvēkam ir neveselīgs dzīves veids, tad tas negatīvi ietekmēs viņa veselību, ja cilvēks pārmērīgi tērēs savu naudu, tad viņam būs parādi un naudas grūtības. Ja kāds darīs citam pāri, tad arī viņam tiks darīts pāri.

Svētajos Rakstos lasām: “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sej savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj garā, tas pļaus no gara mūžīgo dzīvi.” Te mēs, tie, kas ne sējam un ne pļaujam tīrumā un druvā, esam aicināti paskatīties uz savu dzīvi kā uz tīrumu un to, ko tad mēs savā dzīves tīrumā iesējam un ko nāksies nopļaut.

Pirmā sēkla, ko sējam savā dzīves tīrumā lai ir pateicības sēkla! Pateicība par dienišķo maizi, kas ir simbols visam, ko Dievs mums ir devis - ēdienu, pajumti, tuvus un mīļus cilvēkus. Vārpas ar graudiem - Dieva Radītāja devums mums, cilvēkiem, un maizes klaips - cilvēka pūļu un darba rezultāts. Paldies Tev, Dievs, par dienišķo maizi, par ko lūdzam Jēzus mācītajā lūgšanā: “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien”.

Pļaujas svētki liek mums atcerēties apkārtējo vidi, dabu, Dieva radīto pasauli. To mēs esam aicināti sargāt, kopt un lolot. Mēs esam pateicīgi cilvēki. “Kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” Uz to, lai Dievs mūs svētī un palīdz mums to piepildīt!


Autors: Daira Vāvere
Ziemeļanglijas draudzes mācītāja
Foto:N Barons