Pirms saule pilnīgi uzaususi, vai mazliet vēlāk, kad tā mirdz visā savā greznā spožumā, Lieldienu rītā ļaudis izvēlēsies. Vai tā būs diena, kā visas citas, vai tā patiesi pārtaps par Kristus Augšāmcelšanās svētku dienu, kad dievnamos atgriežas Allelūja! Daži varbūt tikai pēdējā mirklī izvēlēsies iegriezties dievnamā, kad atskan Baznīcas zvani, pasauli modinot un vēstot: līdz ar Kristus Augšāmcelšanās no nāves, ir atgriezusies cerība.
Tie, kas gaida mūs pie atvērtiem dievnamiem, arī izvēlējušies. Kā izdaiļot dievnamu. Kā sagatavot dievkalpojumu. Ko dziedās draudze, ko koris? No kura no četriem evaņģēlijiem atskanēs Kristus augšāmcelšanas stāsts. Katram atļauts brīvi izvēlēties starp Mateja, Marka, Lūkas vai Jāņa evaņģēlijiem, kaut ekumeniskais lasījumu saraksts Revised Common Lectionary šogad iesaka izvēlēties, vai nu Lūkas 24:1–12, vai Jāņa 20:1–18. Bet ja nu mēs izvēlētos abus? Vai vēl skaidrāk mēs izprastu, cik liktenīgas bija cilvēku izvēles tajā pirmajā Lieldienu rītā? Marija un citas sievietes taču redzēja Jēzus briesmīgās ciešanas un krusta nāvi. Vai kāds viņas vainotu, ja viņas nebūtu devušās uz Viņa kapa vietu, lai līdz galam piepildītu savu pienākumu pret Viņu? Un vēl pie tam tumsā. Izmisumā mācekļi bija izvēlējušies tomēr kopā pavadīt laiku, gaidot? Bet ko? Atbildi, ko tagad darīt, kad likās bez cerības viņu nākotne? Vai dodies pie citiem, kad esi nonācis tādā vietā? Jeb, vai kā Marija, citas sievietes, Tu dodies tieši pretim tukšumam? Redzot no Jēzus kapa novelto akmeni, viņas dodas kapā! Liktenīga izvēle, jo tieši tur, kur tukšais kaps izraisa šoku, izbrīnu, jautājumu plūdu, neziņu – tiešu tur, kur kapa tumsā viņas bija paredzējušas atrast nāves upuri, parādās tie, kas mirdzošās drēbēs viņām prasa jautājumu: „Ko jūs meklējiet dzīvo starp mirušajiem?” Un divi turpināja palīdzēt viņām saprast, ka viss noticis tieši tā, kā Jēzus bija sludinājis, vēl Galilejā būdams. Atcerieties? Baidāmies, kad sākam ko aizmirst. Vai atceries? Kad pirmo reiz varbūt kāds cits izvēlējās jūsu vietā doties uz dievkalpojumu? Kādēļ toreiz viss likās iespējams? Ka pasaule pēkšņi likās gaišāka, jo dzirdēji, ka ir Kāds spēcīgāks par ļaunumu, par to, kas tevī ir tik lielā nemierā. Atceries, kad varbūt tikai aiz ziņkārības Tu izvēlējies doties dievnamā, varbūt tikai, lai mazliet izprastu, kādēļ tik daudzi tomēr tic šim brīnumam un paši top pārvērsti ne tādēļ, ka viņiem tik liela ticība, bet, ka ir tik Liels Tas, Kam viņi tic. To tikai pamazām atklāja tie, kas piedzīvoja pirmās Lieldienas! Vispirms viņiem bija bailes, tad šaubas, tikai tad pamazām atgriezās ticība, cerība un prieks! Kad Marija un citas devās no tukšā kapa, lai mācekļiem liecinātu, kas viņām tika teikts un sludināts, tad Lūkas ev. 24:12 skaudri liecina: „Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņam neticēja.“ Ahā! Varbūt, ka teiktu tie, kas meklē, kā lai attaisnot savas izvēles neticēt tādām pasakām. Ir tie, kas patiesi izvēlās tālāk nelasīt un tā arī nokavē izprast, kā šis stāsts patiesi atspoguļo gandrīz vai katra cilvēka garīgās cīņas ar neticību. Lasot tālāk, nākamais vārds sniedz pirmo zīmi, kā cilvēks tomēr atrod ticību. Tas vārds ir bet. „Bet Pēteris, piecēlies aizskrēja pie kapa, un ielūkojies tajā, redzēja tikai noliktu linu autu, un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis.“ (Lk. 24:12) Vai, Pēteri, Tu redzēji tikai to pašu linu autu un to sviedrautu, ko redzēja Marija, Tu redzēji „to sviedrautu, kas bija apklājis Jēzus galvu, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā.” (Jņ.20:7) Kādēļ divos evaņģēlijos tik sīki tiek aprakstīts fakts, ka Jēzus tukšais kaps tomēr nebija pavisam tukšs! Vai Dieva Dēls saprot, cik mūsu dabā meklēt pēc pierādījumiem jebkādai patiesībai? Lai mēs spētu izvēlēties, ticēt vai neticēt? Ir tie, kam mazāk vajadzīgas tādas zīmes, ir citi, kam pietiek ar tukšo kapu. Ir tie, kam pietiek ar Marijas un mācekļu liecībām! Ir tie, kurus vairāk tomēr pārliecina tas, kas acīm saredzams, rokām sataustāms, kā pašu mācekļu un Kristus sekotāju absolūtā pārvērtība, kad beidzot saprata visi: Tas Kungs ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies. Otrs nevar otra vietā tiem ticēt, otrs var otram apliecināt tikai, kādēļ tā tic. Un piedāvāt sevi kristīgā mīlestībā kā blakus gājēju otram, aicinot līdz doties, jā, arī Lieldienu rītā tur, kur sanākuši tie, kam nav visas atbildes, bet saprot, ka Jēzus dod laiku tās atrast. Viņš zina, kādreiz nemaz nav viegli izvēlēties, kā pavadīt to laiku, kas piešķirts mums te virs zemes dzīvot. Bet Viņš atgādina, ka ir tik svarīgi izvēlēties kā to pavadīt. Tādēļ dod zīmes, sniedz pierādījumus savai mūžīgai patiesības spēkam. Kādreiz vienkārši jāizvēlas tās saredzēt – uzdrīkstoties doties vietās, no kurām parasti izvairās visi. Kaps ir tukšs. Nav tur kur meklēt Jēzu, jo Viņš ir Augšāmcēlies! Lieldienu rītā kaut Dieva Gars mums palīdzētu izvēlēties tapt par Lieldienu ļaudīm! No sirds novēlu ticības atjaunojošus, priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus! Lai Dievs svētī! + Lauma Zušēvica Arhibīskape Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas
|