Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Prāvesta Svētruna Rofantā
iesūtīts: 2016.02.21 21:18 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Pēc šiem notikumiem Tas Kungs runāja uz Ābrāmu, viņam parādīdamies un sacīdams: “Nebīsties, Ābrām, Es esmu tavs vairogs, un tava alga ir ļoti liela.” Un Ābrāms atbildēja: “Dievs mans Kungs, ko Tu man gribi dot? Redzi, es palieku bez bērniem, un mana nama mantinieks būs šis damaskietis Ēliēzers.” Un Ābrāms teica: “Redzi, Tu man neesi devis pēcnācējus. Viens no mana nama ļaudīm būs mans mantinieks.”...

...Un tad Tā Kunga vārds nāca pār viņu: “Šis gan nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tavām miesām nāks, būs tavs mantinieks.” Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. Un Viņš sacīja uz to: “Es esmu Tas Kungs, kas tev lika iziet no kaldeju Ūras, lai tev dotu šo zemi iemantot.” Bet tas sacīja: “Kungs, mans Dievs, no kā lai es noprotu, ka es to iemantošu?” Un Viņš sacīja uz to: “Atnes Man triju gadu jaunlopu, triju gadu kazu un triju gadu aunu, balodi un ūbeli.” Un tas Viņam atnesa visus tos un dalīja tos uz pusēm, un lika vienu gabalu pret otru, bet putnus tas nedalīja. Un vanagi krita uz kustoņiem, bet Ābrāms tos aizdzina.

Un, kad saule bija tuvu rietam, tad Ābrāmam uznāca miegs, un redzi, izbailes un liela tumsa nolaidās pār viņu.
 …
Un notika, kad saule bija nogājusi un bija iestājusies pilnīga tumsa, tad it kā dūmains ceplis un degoša lāpa parādījās starp tiem gabaliem. Tanī dienā Tas Kungs noslēdza ar Ābrāmu derību, sacīdams: “Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai upei – Eifratas upei.”
(1Moz 15:1-12, 17-18)


Mūsu šodienas Vecās derības lasījums ir no stāstu cikla par Israēla tautas ciltstēvu Ābrāmu, kas, jau krietni gados būdams, sekoja Dieva balsij un atstāja savu dzimteni, lai uzsāktu jaunu dzīvi Kānaāna zemē.
Mūsdienu terminoloģijā viņš nebija ne politisks bēglis, ne ekonomisks migrants, bet, mēs varētu iedomāties, līdz mūža beigām ceļotājs un dzīves jēgas meklētājs.
Dievs viņu svētīja ar panākumiem un bagātību, bet tomēr viņam aizvien sāpēja viena lieta, ka viņam un sievai Sārai nebija bērnu, ko senatnē ļaudis izjuta kā īpaši lielu nelaimi.
 
Par spīti tam, Dievs bija atkārtoti solījis Ābrāmam: “Es tevi darīšu par lielu tautu, (12:2) … Taviem pēcnācējiem es došu šo Kānaāna zemi. (12:7) … Un Es darīšu tavus pēcnācējus itin kā zemes pīšļus; ja kāds var saskaitīt zemes pīšļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt. (13:16)”

Mūsu lasījuma sākumā Dievs parādās Ābrāmam un viņu drošina: “Nebīsties, Ābrām, Es esmu tavs vairogs, un tava alga ir ļoti liela.” Bet Ābrāms izsaka savas bažas, ka viņam nav bērnu un ka visa sava mantība būs jāatstāj kā mantiniekam savam uzticamajam kalpam Ēliēzeram.
 
Tad Dievs liek Ābrāmam iziet ārā un skatīties uz debesīm, pacelties pāri zemes lietām un rūpēm, skatīt un skaitīt zvaigznes.

Mājās nākot vēlu vakarā, man kādreiz gribas paskatīties zvaigznēs, bet Londonas gaismā pat skaidrā naktī nevar pārāk daudz to saredzēt, un laikam nebūtu grūti saskaitīt tās, ko var saredzēt. Bet laukos, tālu projām no pilsētu gaismām, un īpaši senos laikos un sausā klimatā, zvaigznes parādās tādā daudzumā, ka nevar iedomāties tās saskaitīt. Un tāpat – un daudzkārt vairāk – tas ir mūsdienu astronomiem ar saviem spēcīgajiem teleskopiem virs atmosfēras kosmosā.
 
Bet Dievs turpina uzrunāt Ābrāmu: “Vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” Un tad seko viens no skaistākajiem un visnozīmīgākajiem pantiem visā bībelē (15:6), ko vairākkārt citē apustulis Pāvils savās vēstulēs:

Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.

Viss, kas ir vajadzīgs no Ābrāma ir, ka viņš tic Dieva solījumiem, ka viņš uzticas Dievam. Ar to viņš ir attaisnots Dieva priekšā. No Dieva puses nav nekādu citu priekšnoteikumu Ābrāmam – viņu attiecības balstās uz Dieva solījumu un Ābrāma ticību.
 
Un tomēr mūsu lasījumā Ābrāms no Dieva lūdz kādu savu solījumu apstiprinājumu, ko Dievs neatsakās dot.
Izmantojot kādu senvēsturisku rituālu ar dzīvnieku upurēšanu, kas gan mūsdienās var likties atbaidošs, pat pretīgs, Dievs slēdz derību ar Ābrāmu. Pārgriezto dzīvnieku puses saliek divās rindās, vienu pret otru, un derības partneri iziet cauri starp rindām, tā apstiprinot derību. Tikai šajā gadījumā Dievs viens pats kā degoša lāpa iziet starp rindām – derība ir viņa vienpusīgais solījums.
 
Ir lietderīgi šeit mazliet pakavēties pie derības jēdziena, arī ja šis vārds mūsu ikdienas valodā šķiet novecojis. Derību vai derības parasti saprot kā vienošanos vai līgumu starp divām pusēm, kur abas puses var būt vienlīdzīgas, bet citkārt viena puse ir stiprāka par otru. Tāpat ir darbības vārds “derēt” ar nozīmi “vienoties” vai “līgt”.

Tā, piemēram, saimnieks var derēt puisi, kur puisis uzņemas zināmus pienākumus pret zināmu atlīdzību. Var saderināties, var dzert derības, vienojoties noslēgt laulību.
 
Bet mūsu kontekstā īpaši nozīmīgi ir apzīmējumi “Vecā derība” un “Jaunā derība” svēto rakstu divām dāļām – apzīmējumi, kas tā iegājušies, ka mēs reti kad apdomājamies, ko tie īsti nozīmē. Vecās derības saturs balstās uz Sinaja kalnā saņemtajiem desmit baušļiem un pārējiem Dieva likumiem. Tur derība ir divpusīga starp Dievu un Israēla tautu, Ābrāma pēctečiem, kur  Dieva solījumi nāk ar priekšnoteikumiem – ja tauta būs paklausīga likumiem, tad Dievs aizvien būs pie tautas un to svētīs. Bet Vecās derības dilemma ir, ka tauta atkal un atkal novēršas no Dieva, atkal un atkal tā izrādās nespējīga paklausīt Dieva likumiem.
 
Jaunā derība, turpretim, lai gan tā izaug no vides, kur spēkā Vecā derība, tomēr ir pēc rakstura pavisam citāda derība:

Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.
(Jn 3:16)

Šeit, tāpat kā pie Ābrāma, derība būtībā ir Dieva solījums bez priekšnoteikumiem – mūžīgās dzīvības solījums visām tautām, kas vienkārši jāpieņem ticībā.
 
Tā nu, atgriežoties pie Ābrāma, mēs redzam, ka ar viņu slēgtā Dieva derība, viņam dotais Dieva solījums, jau priekšlaikus norāda uz mums doto Jaunās derības solījumu. Mēs esam Ābrāma garīgie pēcnācēji.

Kad mes uzticamies Dieva solījumam, kas izteikts Jēzū Kristū, tad arī mēs dzīvē ceļojam ar Dieva svētību. Kad mes pateicībā apzināmies lielo Dieva žēlastibu, kas ietverta mūžīgās dzīvības solījumā, tad mēs atveramies Dieva mīlestības spēkam un Svētā Gara darbībai, lai arvien vairāk mācītos kalpot saviem līdzcilvēkiem un palīdzēt veidot Dieva valstību.

Prāvests Dr. Andris Abakuks


Foto: Cambridge, England: Peterhouse: chapel stained glass window, Abraham sacrificing Isaac.



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »