Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Svētruna Bradfordā, Kapu svētkos
iesūtīts: 2014.08.04 02:10 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Viņi atveda arī divus ļaundarus, lai tos nonāvētu kopā ar viņu. Kad viņi nonāca vietā, ko sauc par Galvaskausu, tie sita viņu krustā un arī abus ļaundarus, vienu pa labo, otru pa kreiso roku.

Viens no pakārtajiem noziedzniekiem viņu zaimoja, sacīdams: “Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb pats sevi un arī mūs!” Bet otrs viņu aprāja: “Vai tu nebīsties Dieva? Tev taču ir tāds pats sods. Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna.” Un viņš sacīja: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.” /Lk 23:32-33,39-43/


Angļu chronists Bīds, kas astotā gadu simteņa sākumā bija mūks ziemeļanglijas klosterī Džarovā, mums atstājis liecību par to, kā misionārs Paulīns nes Kristus vēsti Nortumbrijas pagānu ķēniņam Edvīnam. Chronists savā Baznīcas vēstures grāmatā vistēlainākos vārdus – skaisto līdzību par zvirbuli – gan devis pagānu galminiekam, kas savu ķēniņu uzrunā šādos vārdos:

Kad mēs salīdzinām tagadējo cilvēka dzivi virs zemes ar to, par ko neko nezinām, tā man šķiet kā straujš zvirbuļa lidojums caur tavu ēdamzāli, kur tu ziemas vakarā sēdi pie vakariņu galda kopā ar saviem bajāriem un padomniekiem. Telpas vidū ir silts ugunskurs, bet ārpusē plosās ziemas vētras ar lietu vai sniegu. Zvirbulis strauji ielido pa vienām durvīm un ārā pa otrām. Kamēr viņš ir iekšpusē, viņš ir pasargāts no ziemas vētrām, bet pēc īsa patvēruma brīža viņš atkal pazūd ziemas tumsā, no kurienes viņš ieradās. Tāpat cilvēks kādu īsu brīdi parādās virs zemes, bet par to, kas bija pirms tam vai kas būs pēc tam, mēs neko nezinām.
 
Tāda ir cilvēka dzīve, kā zvirbuļa lidojums – te nu viņš parādās, mazliet padzīvojas, un te nu viņš atkal nav. Šie skaistie, elēģiskie ķēniņa padomnieka vārdi varbūt arī atspoguļo mūsu jūtas, kad atrodamies kapos, pieminam savus aizgājušos tuviniekus un draugus, un atceramies bijušos laikus.
Tas ir skaisti pievilcīgs, bet tomēr reizē skumji pesimistisks skats uz cilvēka likteni un mūsu spējām kautko par to saprast.

Salīdzinājumā ar šo skaisto zvirbuļa tēlu mūsu evaņģēlija teksts attēlo kautko pavisam baismīgu – trīs cilvēki nāves agonijā karājas pienagloti pie krusta, Jēzus un divi ļaundari, kā tie šeit raksturoti.
Bet Lūka ir vienīgais no evaņģēlistiem, kas mums atstāsta vārdu izmaiņu starp šiem ļaundariem un Jēzu. Viens no viņiem ņirgājas par Jēzu, lai viņš viņus visus trīs izglābj, ja nu viņš patiešām ir mesija, jūdu ķēniņš un glābējs, kā tas viņam piedēvēts. Bet otrs ļaundaris pirmo apsauc un saka: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā Valstībā.”
 
Mēs nezinām, kas šie bija par ļaundariem. Kādreiz spriež, ka viņi piederējuši zēlotiem, bruņotai pretestības kustībai pret romiešu okupantiem. Vienīgais, ko Lūka mums parāda, ir, ka pēdējā brīdī viens no viņiem uzticas Jēzum un lūdz, lai Jēzus viņu atceras, kad viņš kautkad nākotnē, kad viss būs piepildījies, atgriezīsies godībā – kā tas no mesijas sagaidīts.
Bet Jēzus ar saviem pēdējiem vārdiem, pirms viņš mirstot nodod garu Dieva sava Tēva rokās, atbild ļaundarim: “Patiesi es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.” Viņš sola kautko daudz vairāk, nekā to, kas prasīts – un vēl pie tam ne kautkad tālā nākotnē, bet šodien.
 
Tā nu mūsu kristīgā skatījumā šis teiciens: “šodien tu būsi ar mani paradīzē” attiecas uz visiem kas ticībā aiziet mūžībā. Ar nāvi durvis atveras uz jaunu dzīvi paradīzē, debesu valstībā, kur gaida, kā mēs sakām ticības apliecībā, miesas augšāmcelšanās un mūžīgā dzīvošana.
Ne zvirbuļa izlidošana tumsā, bet ielidošana brīnišķīgā, mūžīgā gaismā.

Autors: Prāv. Dr. Andris Abakuks
(Foto pārpublicēts no www.skjerves.com)




Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »