Centīsimies šodien Dieva Vārdu gaismā apcerēt un censties izprast bēdu un sāpju dziļāko būtību. Mēs visi zinām, ka pasaule arvien ir bijusi bēdu pilna, kur ar sāpju smeldzi mums nākas sastapties ikvienam - agrāk vai vēlāk. Protams, ne visas sāpes, kas ir ap mums mēs tūlīt varam redzēt. Ir cietēji, kas reti piemin savas nelaimes un nesūdzas nekad. Tāds piemērs esot bijis lielais skotu rakstnieks Roberts Luis Stīvensons, kas, neskatoties uz to, ka viņa organisms ir ilgi bijis arviem pieaugošās sāpēs, arvien ir izskatījies priecīgā prātā. Mēs katrs savā dzīvē būsim sastapuši šādus klusus varoņus, kas pacietigi un no daudziem nezināmi, ir nesuši savas dzīves smago krustu. Bet tad notiek, kad šīs ciešanas tomēr nāk atklātības gaismā. Tā tas bija arī ar mūsu Pestītāju un Viņa ciešanām, kuras lai cik galanti nestas, kļuva redzamas un zināmas visai pasaulei. "Viņš cieta zem Poncija Pilāta un tika Krustā sists", mēs sakām un apliecinām katrā dievkalpojumā, un slavējam Dievu, ka mēs esam varējuši saskatīt un dalīties šajās sāpēs. Arī mūsu dzīvē var nākt ciešanas, kas dziļi atbalsojas visā apkārtnē. Tur var būt kāda smaga slimība, kas nomāc tās piemeklēto un visu viņa ģimeni, vai nāve, kas ir ienākusi kādās mājās, atraujot mīļu ģimenes locekli, vai materiāls bankrots, kas pārveido dzīvi pašos pamatos. Ciešanas arvien ir devušas bagātīgu vielu laikrakstu virsrakstiem. Kādreiz tās ir nevien individuālas, bet gluži masveidīgas. Kā tās ciešanas, kas piemēram ir piemeklējušas miljoniem badā mirstošos cilvēkus Āfrikā un Āzijā, zemes trīcē piemeklētajiem Haitī, vai arī tās ciešanas, kas ir bijis jāpiedzīvo visiem tiem, kas ir bijuši vajāti un mocīti no nežēlīgām iekārtām un varām.

"Pasaulē jums ir bēdas," saka arī mūsu Pestitājs Jēzus Kristus, nemaz necenšoties mazināt sāpju skaudro realitāti. Bet kāpēc cilvēkiem ir jācieš? skan viens no vismocošākiem jautājumiem mūsu dzīvē. Mēģināsim saskatīt, ko par šo jautājumu saka mūsu Svētie raksti. Šeit mēs atrodam, ka tiklab Vecās derības pravieši, kā arī Jēzus Kristus un apustuļi visnotaļ ir sludinājuši, ka galvenais iemesls cilvēku ciešanām ir grēks, viņu novēršanās un aiziešana no visas pasaules Radītāja un Sarga mūžīgā Dieva, viņu pašu cenšanās nostāties Dieva vietā. Pasaules traģēdija ir arvien bijusi tā, ka savu no paša Dieva doto brīvību, cilvēki ir izlietojuši nevietā nostājoties pret Dieva likumiem, Viņa prātu. Tāpēc arī šī cilvēku brīvība ir kļuvusi nežēlīga un draudoša, atnesusi ciešanas un bēdas. “Nepieviļieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus”, apustulis Pāvils saka šos skaudros vārdus savā vēstulē Galatiešiem 6:7. Mums tomēr ir jābūt uzmanīgiem, lai šos vārdus neattiecinātu tikai uz dažiem vispār atzītiem grēciniekiem, kā piemēram tiem notiesātiem krimināliem, par kuriem bieži ir dzirdēts sakam: viņš saņēma to, kas viņam pienācās. Bet vai arī tur viņa vecākiem, draugiem un skolotājiem un sabiedrībai vispār nebūtu sava daļa un atbildība pie visa tā? Kādeiz veselas tautas ir centušās vainu par notikušām neveiksmēm uzvelt kādai atsevišķai personai, valdniekam vai kara vadonim, kamēr vēlāk vēsturnieki ir pierādījuši, ka vainīgi tur ir bijuši daudzi, dažkārt tauta pati. Jo vairāk mēs tuvojamies Dievam, jo vairāk arī saprotam patiesību, ka grēks ir universāls, visu aptverošs un mūsu katra sirdī, tāpēc arī ciešanas un bēdas ir aptvērušas visu cilvēci.

Bet kaut arī ciešanas ir grēka auglis, Dievs savā mūžīgā gudrībā un žēlastībā tās var pārvērst kā kaut ko pozitīvu mūsu pestīšanas ceļā. Jau Vēcajā derībā mēs varam redzēt, kā ciešanas ir rūdījušas un izveidojušas cilvēka personību un viņa ticību. “Kaut arī Dievs mani nonāvētu, es Viņam ticēšu”, ir teicis Vecās derības vīrs Ijābs, pēc tam, kad liktenis viņu bija gauži piemeklējis. Tieši ciešanas un sāpes viņa ticību bija darījušas lielu. Un tā tas ir bijis ar neskaitāmiem cilvēkiem šajā pasaulē, kuri tieši caur bēdām ir atraduši savas dzīves dziļāko jēgu un arī atraduši savu Dievu. “Svētīgi kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti”, saka Jēzus Kristus savā kalna sprediķī, un šo patiesību mums ir parādijis visā kulminācijā ar savām ciešanām un savu krusta nāvi par mums. Un lai arī Kristus ciešanas un nāve bija rezultāts cilvēku tumsībai un grēkam, Dieva žēlastībā viss tas izvērtās par lielāko uzvaru pasaules pestīšanas labā. Tā bija uzvara pār grēku un nāvi. Mūsu ciešanās mēs tāpēc varam pastāvēt, ja savus skatus veram uz augšu un palīdzību un glābiņu meklējam pie Kristus, jo Viņš labāk par jebkuru citu var saprast mūsu vajadzības un mūsu bēdas, ir augstais priesteris, kas var mūsu vājībām just līdz.

Ievērojamais 19. gadsimta esejists un morālists Tomas Karlails kādā no saviem darbiem piemin filozofu, kas Parīzē savā bēniņu iztabā pie loga sēdēdams, ir meditējis par sāpēm un ciešanām, kas valda šai lielajā pilsētā. Bet kamēr šis filozofs pats stāvēja tam pāri, Jēzus Kristus ir gatavs dalīties ar mūsu ciešanām un mūsu nastu nest. Ar Viņu ticībā vienoti, mēs jūtam, ka esam saprasti un līdz ar to atbrīvoti no tās atstātības sajūtas, kas bieži pavada ciešanas un sāpes. Bet Kristus jau arī ir ne tikai brālis un līdzi cietējs. Viņš šodien ir Kungs, kas caur savu augšāmcelšanos ir guvis uzvaru pār grēku un ļaunuma varu. Tāpēc ar Viņu ticībā vienoti, arī mēs varam tikt šķīstīti no visa ļaunuma, mūsu grēki mums var tikt piedoti. Un līdz ar to jau šajā pasaulē dzīvodami, mēs sevi varam apzināties kā Dieva bērnus. Dievs nekad nav teicis, ka Viņam paļaujoties mums nebūs ciešanu un bēdu, bet caur savu Dēlu Viņš gan mums dod spēku mūsu ciešanās pastāvēt. “Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis”, saka Jēzus Kristus, kamēr apustulis Pāvils visu to atkārto spārnotos vārdos, kas lai arī mums kļūst par moto mūsu dzīvē, mūsu grūtībās un bēdās: “Slavēts lai ir tas Kungs Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva saņēmuši. Jo kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu”. Āmen.