Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."

Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: "Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot." Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. (Lk 2:1-20)

Mūsu Ziemsvētku dievkalpojums Svonzijā notiek agri, gandrīz divas nedēļas pirms pašiem svētkiem. Mes atrodamies laikā, ko Baznīcas kalendārā sauc par adventu — gaidīšanas laiks, kad gaidām Dieva, Jēzus Kristus nākšanu pie mums.

Šis ir tumšs gada laiks, kad dienas ir īsas, kad mēs daudzi jūtamies nospiesti. Mēs gaidām gaismas ienākšanu dzīvē. Kad gaidītais būs klāt, varēsim svinēt svētkus.

Tiem, kas auguši un skolā gājuši kristīgā vidē, stāsts, kas pamatojas mūsu evaņģēlija lasījumā, ir pazīstams jau no bērna kājas. Tas parādās tik daudzos skolu uzvedumos, tik daudzās Ziemsvētku dziesmās, tik daudzās apsveikuma kartiņās: Jāzeps un Marija un Jēzus bērns, kūtī sile un vērsis un ēzelis, laukā gani un aitas un eņģeļi. Īpaši ja esam vecāki gados, tas mums atgādina agrāko gadu Ziemsvētkus, kad paši bijām bērni; ja esam tālu no ģimenes, tālu no dzimtenes, tas varbūt skumdina, kad atceramies, ka esam šķirti no savējiem. Tam visam līdzi nāk daudzas un dažādas emocijas.

Bet mēģināsim mazliet no šīm jūtām atkāpties un tekstā ieskatīties no jauna. Mēs stāstījumu varam sadalīt trīs cēlienos. Pirmo cēlienu evaņģēlists Lūka ievada, parādot vēsturisko fonu, uz kā viss notiek. Romas impērijas ķeizars Augusts ir izdevis pavēli, ka visā valstī notiks iedzīvotāju reģistrācija, tautas skaitīšana. Bet pats stāstījums risinās ap mazpilsētu tālā impērijas novadā, Jūdejā. Dievs neparādīsies ne galma ļaudīm Romā, ne priesteriem, ne mācītājiem, bet gan vienkāršiem lauku ļaudīm.

Tā nu Jāzeps un Marija ierodas Bētlemes pilsētā uz tautas skaitīšanu, un gadās, ka pienāk laiks Marijai dzemdēt, un viņai piedzimst dēls. Pilsētā acīmredzot uz reģistrāciju saplūduši daudz ļaužu, grūti atrast vietu, kur piemesties — jāizlīdzas kā var. Citādi gan, varētu teikt, nekas īpašs pie šīm dzemdībām nav — piedzimst bērns kā piedzimuši miljardiem bērnu visādās vietās, visādos laikos un visdažādākajos apstākļos. Evaņģēlists arī par piedzimšanu neko daudz nesaka, viņam tikai zīmīgi liekas uzsvērt, ka Marija savu dēlu “ietina autiņos un lika silē.” Kāpēc Lūka uzsver tieši šo detaļu? Viņam droši vien prātā ir svēto rakstu teksts no pravieša Jesajas grāmatas:

Vērsis pazīst savu īpašnieku un ēzelis sava kunga sili, bet Israēls tādas lietas nepazīst, Manai tautai nav par to nekādas izpratnes! (Jes 1:3)

Dievs sūdzas par Israēla tautu, kam viņš sevi caur praviešiem atklājis un ko viņš izglābis no trimdas un no ienaidniekiem. Tauta viņu aizmirst un nenāk pie viņa, kas tiem bagātīgi dotu visu, kas vien tiem vajadzīgs. Turpretim pat lopi, vērsis un ēzelis, zina, kur jānāk uz sili, lai dabūtu barību.

Otrs cēliens: netālu no Bētlemes, nakts laikā, gani laukā sargā savus ganāmpulkus. Pēkšņi viņu tumsā ienāk gaisma un skan eņģeļu balsis — ir Dieva atklāsmes brīdis. Dievs pie ganiem sūta eņģeli, savu vēstnesi, kas viņiem saka, lai viņi iet uz Bētlemi aplūkot jaunpiedzimušo bērniņu, kas esot visu cilvēku “Pestītājs … Kristus … Kungs.” Viņi atradīšot “bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Gani jau nevar īsti saprast, ko tas viss varētu nozīmēt, bet viņi paklausa eņģeļa vārdiem un aizsteidzas uz Bētlemi.

Trešajā cēlienā gani ierodas Bētlemē pie sava Kunga siles un atrod visu, kā eņģelis tiem stāstījis, un pēc tam priecīgi atkal atgriežas pie saviem ganāmpulkiem. Bībelē mēs vairāk neko nedzirdam par šiem ganiem, cik paliekošu iespaidu uz viņiem atstāja dzirdētais un redzētais. Mēs nezinām, vai viņiem ar laiku šis brīnumainais notikums izzuda no atmiņas, vai viņi vispār šo bērnu vēlāk atkal sastapa.

Bet īstenība, ko toreiz vēl neviens nevarēja īsti aptvert, ir, ka šis bērns ir pats Dievs un ka gani ir Bētlemē Dievu redzējuši. Dievs, visa radītājs un valdītājs, cilvēkiem sevi neatklāj visā savā godībā, visā savā varenībā, jo kurš gan no viņa radījumiem to varētu panest; bet visuvarenais Dievs bija nolēmis nākt kā cilvēks pie cilvēkiem, piedzimt kā bērns, kam deva vārdu Jēzus, attīstīties un uzaugt savu vecāku gādībā, tāpat kā uzaug visi cilvēkbērni.

Tikai tad, kad jau vīra gados viņš sāka staigāt pa Galilejas apvidu, kur viņš bija uzaudzis, sludinādams Dieva valstību un dziedinot slimos, un vēl vairāk, kad viņš bija krustā sists un augšāmcēlies — tikai tad īsti kļuva redzams, ka šeit ir kautkas vairāk nekā vienkāršs cilvēks.

Klausoties šajos Ziemsvētku stāstos, ir viegli justies mazliet augstprātīgam. Šeit nav izsmalcināta daiļliteratūra. Drīzāk mēs varam domāt, ka šis vienkāršais stāstījums ir pasaka, kas patiešām visvairāk piemērota svētdienas skolu uzvedumiem. Arī mūsu luterāņu konfesijas pamatlicējs Mārtiņš Luters saprata, ka daudzi tā domā. Kad viņš bībeli bija pārtulkojis vācu valodā, savos ievadvārdos viņš rakstīja šādi:

… šie ir Svētie Raksti, kas visus gudros un saprātīgos padara par muļķiem un kas ir saprotami tikai bērniem un vienkāršiem ļaudīm …. Tādēļ atmet sava paša spriedumus un jūtas un uzskati Svētos Rakstus par visaugstākajiem un dižākajiem svētumiem, par visbagātākajām raktuvēm, ko nekad nevar pietiekami izpētīt, lai tu spētu atrast to dievišķo gudrību, ko Dievs šeit noliek tev priekšā tik vienkāršā ietērpā, lai zustu visa tava lepnība. Šeit tu atradīsi autiņus un sili, kurā Kristus guļ, un uz kuru enģelis norāda ganiem. Vienkārši un necili ir šie autiņi, bet dārga ir tā Kristus bagātība, kas tajos guļ.