Svētruna Ziemsvētku dievkalpojumā Svonzijā
Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts
iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs
valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts
pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz
Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida
nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija
grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai
piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo
tiem citur nebija vietas tai mājoklī.Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja
naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga
spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja:
"Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem
ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir
Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos
ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku
draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers
virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."
Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja
savā starpā: "Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs
mums licis paziņot." Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan
Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas
tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par
vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja
prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un
teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas
tiem bija sludināts. (Lk 2:1-20)
Mūsu Ziemsvētku dievkalpojums Svonzijā notiek agri, gandrīz divas
nedēļas pirms pašiem svētkiem. Mes atrodamies laikā, ko Baznīcas
kalendārā sauc par adventu — gaidīšanas laiks, kad gaidām Dieva, Jēzus
Kristus nākšanu pie mums.
Šis ir tumšs gada laiks, kad dienas ir īsas, kad mēs daudzi jūtamies
nospiesti. Mēs gaidām gaismas ienākšanu dzīvē. Kad gaidītais būs klāt,
varēsim svinēt svētkus.
Tiem, kas auguši un skolā gājuši kristīgā vidē,
stāsts, kas pamatojas mūsu evaņģēlija lasījumā, ir pazīstams jau no
bērna kājas. Tas parādās tik daudzos skolu uzvedumos, tik daudzās
Ziemsvētku dziesmās, tik daudzās apsveikuma kartiņās: Jāzeps un Marija
un Jēzus bērns, kūtī sile un vērsis un ēzelis, laukā gani un aitas un
eņģeļi. Īpaši ja esam vecāki gados, tas mums atgādina agrāko gadu
Ziemsvētkus, kad paši bijām bērni; ja esam tālu no ģimenes, tālu no
dzimtenes, tas varbūt skumdina, kad atceramies, ka esam šķirti no
savējiem. Tam visam līdzi nāk daudzas un dažādas emocijas.
Bet
mēģināsim mazliet no šīm jūtām atkāpties un tekstā ieskatīties no
jauna. Mēs stāstījumu varam sadalīt trīs cēlienos. Pirmo cēlienu
evaņģēlists Lūka ievada, parādot vēsturisko fonu, uz kā viss notiek.
Romas impērijas ķeizars Augusts ir izdevis pavēli, ka visā valstī
notiks iedzīvotāju reģistrācija, tautas skaitīšana. Bet pats stāstījums
risinās ap mazpilsētu tālā impērijas novadā, Jūdejā. Dievs neparādīsies
ne galma ļaudīm Romā, ne priesteriem, ne mācītājiem, bet gan
vienkāršiem lauku ļaudīm.
Tā nu Jāzeps un Marija ierodas Bētlemes
pilsētā uz tautas skaitīšanu, un gadās, ka pienāk laiks Marijai
dzemdēt, un viņai piedzimst dēls. Pilsētā acīmredzot uz reģistrāciju
saplūduši daudz ļaužu, grūti atrast vietu, kur piemesties — jāizlīdzas
kā var. Citādi gan, varētu teikt, nekas īpašs pie šīm dzemdībām nav —
piedzimst bērns kā piedzimuši miljardiem bērnu visādās vietās, visādos
laikos un visdažādākajos apstākļos. Evaņģēlists arī par piedzimšanu
neko daudz nesaka, viņam tikai zīmīgi liekas uzsvērt, ka Marija savu
dēlu “ietina autiņos un lika silē.” Kāpēc Lūka uzsver tieši šo detaļu?
Viņam droši vien prātā ir svēto rakstu teksts no pravieša Jesajas
grāmatas:
Vērsis pazīst savu īpašnieku un ēzelis sava kunga sili, bet Israēls
tādas lietas nepazīst, Manai tautai nav par to nekādas izpratnes!
(Jes 1:3)
Dievs sūdzas par Israēla tautu, kam viņš sevi caur praviešiem atklājis
un ko viņš izglābis no trimdas un no ienaidniekiem. Tauta viņu aizmirst
un nenāk pie viņa, kas tiem bagātīgi dotu visu, kas vien tiem
vajadzīgs. Turpretim pat lopi, vērsis un ēzelis, zina, kur jānāk uz
sili, lai dabūtu barību. Otrs cēliens: netālu no Bētlemes, nakts laikā,
gani laukā sargā savus ganāmpulkus. Pēkšņi viņu tumsā ienāk gaisma un
skan eņģeļu balsis — ir Dieva atklāsmes brīdis. Dievs pie ganiem sūta
eņģeli, savu vēstnesi, kas viņiem saka, lai viņi iet uz Bētlemi aplūkot
jaunpiedzimušo bērniņu, kas esot visu cilvēku “Pestītājs … Kristus …
Kungs.” Viņi atradīšot “bērnu autos ietītu un silē gulošu.” Gani jau
nevar īsti saprast, ko tas viss varētu nozīmēt, bet viņi paklausa
eņģeļa vārdiem un aizsteidzas uz Bētlemi. Trešajā cēlienā gani ierodas
Bētlemē pie sava Kunga siles un atrod visu, kā eņģelis tiem stāstījis,
un pēc tam priecīgi atkal atgriežas pie saviem ganāmpulkiem. Bībelē mēs
vairāk neko nedzirdam par šiem ganiem, cik paliekošu iespaidu uz viņiem
atstāja dzirdētais un redzētais. Mēs nezinām, vai viņiem ar laiku šis
brīnumainais notikums izzuda no atmiņas, vai viņi vispār šo bērnu vēlāk
atkal sastapa. Bet īstenība, ko toreiz vēl neviens nevarēja īsti
aptvert, ir, ka šis bērns ir pats Dievs un ka gani ir Bētlemē Dievu
redzējuši. Dievs, visa radītājs un valdītājs, cilvēkiem sevi neatklāj
visā savā godībā, visā savā varenībā, jo kurš gan no viņa radījumiem to
varētu panest; bet visuvarenais Dievs bija nolēmis nākt kā cilvēks pie
cilvēkiem, piedzimt kā bērns, kam deva vārdu Jēzus, attīstīties un
uzaugt savu vecāku gādībā, tāpat kā uzaug visi cilvēkbērni.
Tikai tad, kad jau vīra gados viņš sāka staigāt pa Galilejas apvidu,
kur viņš bija uzaudzis, sludinādams Dieva valstību un dziedinot slimos,
un vēl vairāk, kad viņš bija krustā sists un augšāmcēlies — tikai tad
īsti kļuva redzams, ka šeit ir kautkas vairāk nekā vienkāršs cilvēks.
Klausoties šajos Ziemsvētku stāstos, ir viegli justies mazliet
augstprātīgam. Šeit nav izsmalcināta daiļliteratūra. Drīzāk mēs varam
domāt, ka šis vienkāršais stāstījums ir pasaka, kas patiešām visvairāk
piemērota svētdienas skolu uzvedumiem. Arī mūsu luterāņu konfesijas
pamatlicējs Mārtiņš Luters saprata, ka daudzi tā domā. Kad viņš bībeli
bija pārtulkojis vācu valodā, savos ievadvārdos viņš rakstīja šādi:
… šie ir Svētie Raksti, kas visus gudros un saprātīgos padara par
muļķiem un kas ir saprotami tikai bērniem un vienkāršiem ļaudīm ….
Tādēļ atmet sava paša spriedumus un jūtas un uzskati Svētos Rakstus par
visaugstākajiem un dižākajiem svētumiem, par visbagātākajām raktuvēm,
ko nekad nevar pietiekami izpētīt, lai tu spētu atrast to dievišķo
gudrību, ko Dievs šeit noliek tev priekšā tik vienkāršā ietērpā, lai
zustu visa tava lepnība. Šeit tu atradīsi autiņus un sili, kurā Kristus
guļ, un uz kuru enģelis norāda ganiem. Vienkārši un necili ir šie
autiņi, bet dārga ir tā Kristus bagātība, kas tajos guļ.
Visuvaldītāju un radītāju Dievu visā viņa varenībā mēs nespējam
saredzēt, ar visu savu pašu gudrību, ar visu prātošanu mēs nespējam
viņu atrast; bet mēs viņu redzam, kad viņš pats sevi atklāj, kad viņš
nāk pie mums kā bērns, kas autiņos tīts un silītē dus.
Kad mēs kā gani, pēc visa dzirdētā un redzētā, atgriežamies mājās, lai
gaidītu svētkus, mēģināsim neaizmirst pašu galveno un priecāsimies, ka
Dievs ir nācis pie mums. Un kad svētki būs nosvinēti, Dievs arvien nāks
pie mums mūsu ikdienā, ja vien mēs viņu gaidīsim, būsim viņam atvērti.
Priecīgus svētkus un Dieva prieka un mīlestības piepildītu Jauno gadu
jums visiem!
Prāvests Dr. Andris Abakuks, 2009. g. 13. decembrī Svonzijā
|