Pļaujas svētki tradicionāli ir laiks, kad cilvēki pulcējas Baznīcā, lai pateiktos Dievam par labo ražu, altāri greznojot ar dārza un lauka veltēm.

Interesanti, ka Anglijā Viduslaikos Pļaujas svētki tika saukti par Lammas, kas nozīmēja-Loaf Mass jeb maizes klaips. Šie svētki parasti tika svinēti 1.augustā, pirms vēl ražas novākšana tā īsti bija sākusies. Katrs fermeris izpļāva nelielu gabalu no sava labības lauka, pļāvumu savāca kūlītī, pēc tam to izkūla un iegūtos graudus samala miltos. Tad visus miltus savāca vienkopus un no tiem izcepa lielu maizes klaipu. Svinīgā procesijā zemnieki devās uz ciema baznīcu un šo maizes klaipu ziedoja Dievam, pateicībā par gaidāmo ražu. Vēlāk, jau pēc ražas novākšanas, tika rīkotas skaļas dzīres ar alus dzeršanu, dziesmām un dejām. Maizes klaipa tradīcija pamazām izzuda un šodien lielais vairums cilvēku šos svētkus nesvin. Pilsētas kļuva aizvien lielākas un pilsētniekiem vairs nebija nekādas intereses par labības audzēšanu un novākšanu. Pat lauku ciematos dzīvojošie cilvēki sāka uzskatīt, ka Lammas svētku svinēšana vairs nav īsti piemērota.

Lai nu kā tas arī būtu vai nebūtu, tomēr mūsdienās ļoti daudz cilvēku uzskata, ka Pļaujas svētki ir vieni no nozīmīgākajiem Baznīcas svētkiem. Tomēr jautājums paliek – cik būtiski šie vēsturiskie svētki ir 21. gadsimta cilvēkam? Mēs varam aiziet uz Morrison, Sainsbury vai Tesco lielveikaliem un izvēlēties plašu piedāvātās pārtikas klāstu – partiku no visām pasaules malām. Šodien salīdzinoši mazāk cilvēku ir nodarbināti lauksaimniecībā. Statistika liecina, ka Apvienotajā Karalistē lauku ekonomikā ir nodarbināti 5,5 miljoni cilvēku. Daudz vai maz? Daudzi cilvēki, jautāti, vai šogad ir bijusi laba vai slikta raža, diez vai spēs atbildēt uz šo jautājumu. Nacionālā Britānijas fermeru apvienība saka, ka raža šogad vērtējama kā viduvēja, jo ir bijušas ļoti augstas degvielas cenas. Lai gan lielveikalos ir nopērkama pārtika no Polijas, Holandes, Spānijas u.c. valstīm, tomēr lielākais vairums tiek saražots šeit pat – Apvienotajā Karalistē. Saistoši ir dati, kas liecina, ka lauksaimniecības pienesums Apvienotās Karalistes ekonomikā ir 5,8 miljoni mārciņu. Kāpēc Pļaujas svētki ir tik nozīmīgi un mēs vēl joprojām tos turpinām svinēt?

Galvenais iemesls tam ir tas, ka mēs vairak koncentrējamies uz kristīgās pateicības tikumu, nevis uz tīri tehnisku ražas novākšanas procesu. Raža, tās novākšanas simbolisms mums atgādina par pateicību Dievam. Pļaujas svētku galvenais vadmotīvs ir – apstāties, rimties no visas darbošanās, apklust un pateikt: „Paldies, Tev Dievs, par visam tām labajām lietām, ko Tu mums šajā gadā esi dāvājis!” Apklust un pārdomāt, apklust un pārdomāt... Pateicība ir centrālā nostāja kristīgajā ticībā.

Lasījumā no 5. Mozus grāmatas mēs dzirdējām par Mozus norādījumiem savai tautai. Mozus mudina savus ļaudis būt pateicīgiem Dievam. Dižais viduslaiku mistiķis Meistars Ekharts reiz ir teicis, ka, ja vienīgā lūgšana, kuru cilvēks kādreiz visā savas dzīves laikā pateiks, būs: „Paldies!”, tad ar to jau būs pietiekoši. Tā ir ļoti īsa lūgšana, kuru viegli atcerēties. Pateikt „paldies” ir tik ļoti vienkārši, skaidri un saprotami. Bet tā ir arī lūgšana, kuru cilvēki tik bieži aizmirst. Pateicība sevī ietver gan attieksmi, gan arī atbildi. Pateicība ir gan ticība, gan arī darbi. Jēkaba vēstulē ir sacīts, ka ticība bez darbiem ir mirusi. Līdzīgi mēs varētu sacīt, ka pateicība bez došanas (dāvāšanas) nav nekāda pateicība. Mozus liek katram savam tautietim ņemt no visiem zemes augļiem, salikt tos grozā un nest priesterim. Apustulis Pāvils Korintas draudzei raksta: „Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pāri paliek labiem darbiem. Tā kā ir rakstīts: „Viņš ir izbēris un nabagiem devis, viņa taisnība paliek mūžīgi.” Bet kas dod sēklu sējējam un maizi ēdājam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem. Tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam, un mēs panāksim, ka Dievam tiks dota pateicība.” 3.Mozus grāmatā varam lasīt šādu norādījumu: „Kad nu jūs savu ražu no tīrumiem nopļausit, tad cieši nenopļaujiet visus savu tīrumu stūrus, nedz arī sīki salasiet savas pļaujas nobirušās vārpas, bet lai tās paliek nabagam un svešiniekam.”

Diemžēl šodien materiālistiski sekulārā kultūra ir pacēlusies vispārākajā pakāpē no jēdziena „dot” (dāvāt) uz jēdzienu „ņemt”. Kā piemēram, pēc Ziemsvētkiem, pirmais jautājums, ko bērni viens otram jautā, ir: „Ko tev uzdāvināja?” Tik pat kā neviens nejautā: „Ko tu uzdāvināji?”
Pļaujas svētki ir pateicības došana (angliski: thanks-giving), nevis pateicības saņemšana (angliski: thanks-getting). Mēs esam aicināti atcerēties par nabagiem un svešiniekiem un pārdomāt to, par ko runā Meistars Ekharts – vienkārši pateikt „paldies”. Paldies vardos un darbos un tas jau būs pieteikami. Pateiksimies Dievam par dienišķo maizi, par dzīvi, ğimeni un draugiem, par visu, kas mums ir!

Māc. Viesturs Vāvere, 2009. g.  septembrī