 |
|
| Aptauja |
|
 |
|
|
|
Svētruna Trīsvienības svētdienā
Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus
tiem bija pavēlējis.
Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa
priekšā ceļos, bet citi šaubījās.
Un Jēzus piegāja pie tiem un
uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva,
Dēla un Svētā Gara Vārdā,
tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu
pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt 28:16-20)
Šodienas evaņģēlija lasījums ir Mateja evaņģēlija noslēgums, kad pēc augšāmcelšanās Jēzus pēdējo reizi atvadās no saviem mācekļiem, atstājot viņiem vadlīnijas turpmākajam darbam. Evaņģēlija dažādi pavedieni šeit sanāk kopā skaistā kopsavilkumā.
Šis lasījums ir arī tieši paredzēts šāi svētdienai, kad svinam Trīsvienības svētkus, kad īpaši atceramies šo mīklaino matemātiku, ka Dievs ir viens un reizē Dievs ir trīs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Tā Jēzus saviem mācekļiem atstāj instrukciju: “… Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā …”
Tiem, kas evaņģēliju labi pazīst, šie vārdi par kristīšanu atmiņā atsauc notikumu, kad Jēzu pašu kristīja. Toreiz (Mt 3:13-17) Jēzus redzēja kā Dieva Gars kā balodis nolaižas uz viņu, un Dieva Tēva balss no debesīm atskanēja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prats.” Vēlāk, atceroties šo notikumu, Jēzus mācekļi varēja saredzēt, ka jau toreiz Dievs sevi atklājis savā trīsvienībā.
Bet tagad, lai atvadītos, Jēzus ir aicinājis savus mācekļus atgriezties uz dzimto novadu Galileju un viņu satikt kalna galotnē. Galvenokārt tieši šeit, Galilejas kalnos, Jezus ir sludinājis Dieva valstību; šeit ir vieta, kur vinš teicis slaveno kalna sprediķi. Kalnā Jēzu kārdinājis velns, piesolot viņam visas pasaules valstis, ja vien viņš velnu pielūgtu (Mt 4:9). Kalnā Jēzus ir ticis apskaidrots, visā savā godībā parādoties saviem tuvākajiem mācekļiem (Mt 17:1-8).
Tajos laikos Jēzus un viņa mācekļi sludināja tikai savā zemē un savai tautai, bet, tagad, augšāmcelšanās spēkā viņi tiek sūtīti pasaulē sludināt visām tautām: “… Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.”
Un tā Kristus vēsts izgāja pa visu pasauli, un pēc daudziem gadu simteņiem nonāca arī pie mums latviešiem. Bet Kristus vārdi Mateja evaņģēlija beigās vēl joprojām, arī šodien, mūs uzrunā. Arī mums ir pienākums iet un dalīties Kristus vēstī, darīt par viņa mācekļiem arī citus, tos kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. Varbūt, galvenokārt, tas ir macītāju darbs, bet tas noteikti nav tikai mācītāju darbs. Mums visiem vai nu vārdos vai darbos rodas izdevības liecināt par savu ticību.
Ir bijuši laiki, kad šāda liecināšana ir bijusi bīstama, kad tā tikpat kā apklususi, vai padzīta pagrīdē. Kā piemērs par šādiem laikiem Latvijā man prātā palicis Vizmas Belševicas dzejolis, kas publicēts 1981. gadā un kas savā laikā uz mani atstāja lielu iespaidu. Klausīsimies dažas rindas.
Atkusnis Ludzā
(Vizma Belševica, Kamola tinēja, 1981)
Cilvēki neuzlika baznīcai jumtu,
Vairs neticot debesu spēkiem.
Baznīcā sanākuši koki
Un aizlūdz par mūsu grēkiem.
Aizlūdz saulei un aizlūdz gaisam
Un ūdeņu svētajam garam:
— Zilgme, piedod viņiem, jo viņi
Nezina, ko viņi dara! —
Slienas blīgznu rokas pret debesīm,
Kumpām mugurām plūškoki lūdzas,
Un laikam jau lūgšana uzklausīta,
Ka tik saulaini rimta ir Ludza,
Ka ezeru atblāzma cienīgi
Pa rāmajām ielām staigā
Un kovārnis zilu aci
Skatās garāmgājējas vaigā
Un piešķiebtu galvu ieklausās,
Vai nešķiļas apses skara …
Un varbūt tie citi nezina,
bet Ludza zina, ko dara.
Dzejolis atspoguļo laikmetu, kad daudzas baznīcas ēkas ir drupās, baznīcai ļoti ierobežotas iespējas darboties. Bet arī ja cilvēki spiesti klusēt, pati daba izsaka trīsvienīgajam Dievam slavu un lūgšanu.
Dievs ir sevi atklājis Jēzū Kristū kā mūsu pestītājs, bet viņš ir arī mūsu un visas pasaules radītājs un uzturētājs, un tādēļ visa radība izsaka viņa godību. Lai gan Vizma Belševica nebija pazīstama kā izteikti kristīga dzejniece, tad tomēr šajā dzejolī spēcīgi parādās kristīga tematika un simbolika. Koki, kas sanākuši baznīcā aizlūdz saulei, gaisam un ūdeņu svētajam garam, un aiz šīs trijotnes kristīgais lasītājs neizbēgāmi saredzēs trīsvienīgo Dievu – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Un tieši tā tas palaikam notiek, ka neredzamais Dievs mums sevi atklāj caur redzamo, ko viņš radījis.
Latvijā baznīcas apspiešanas laiki ir pagājuši un baznīca atdzīvojusies, bet šie laiki atstāj savas pēdas.
Toties mēs priecājamies, ka pie mums tagad nāk kristīties un iesvētīties cilvēki, kas nav bērnībā kristīti, ka vismaz pagaidām pieaugušo kristību ir daudz vairāk nekā bērnu kristību, kā mēs to nesen redzējām mūsu pašu draudzē Londonā.
Mēs gan arī šeit Anglijā, un ne tikai Latvijā, dzīvojam laikmetā, kad cilvēki visumā no baznīcas atsvešinājušies. Daudzi ir vienaldzīgi, vai par kristīgo ticību un baznīcu ņirgājas. Lai mēs varētu izpildīt savu aicinājumu dalīties ar Kristus vēsti, mums ir jārisina smagā problēma, kā viņus uzrunāt.
Kad grūtības vai neziņa kā rīkoties draud mūs nomākt, mēs varam pieķerties pie Jēzus pēdējiem vārdiem, kā tie parādās šodienas tekstā: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”
Mateja evaņģēlija sākumā, kad eņģelis Jāzepam sapnī parādījās, lai vēstītu, ka Marijai piedzims dēls Jēzus, tad šis dēls tika raksturots kā “Imanuēls”, kas nozīmē “Dievs ar mums” (Mt 1:23). Kā Vecās Derības pravieši pareģojuši, Dievs nāks pasaulē cilvēka veidā, lai būtu kopā ar cilvēkiem, lai sevi mums atklātu, lai būtu mūsu pestītājs.
Evaņģēlija beigās, kad Jēzus zemes gaitas ir beigušās, kad viņš savu uzdevumu ir izpildījis, viņš ar saviem pēdējiem vārdiem apsolās būt kopā ar saviem mācekļiem ik dienas līdz pasaules galam. Viņš sūta mums Svēto Garu, kas mūs mudina darboties, kas mums sniedz mierinājumu, kas mums sniedz padomu, kas mums māca kā runāt un kā rīkoties.
Prāvests Dr. Andris Abakuks
2009.g. 7. jūnijā
|
| Iesūtīts: 2009.12.19 14:58 | |
|
|
|
