Svētruna Londonā (Mk 8:27-38)
Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja
Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: "Ko ļaudis saka Mani esam?" Bet
tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu
esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem. Un Viņš tiem sacīja: "Bet
jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja:
"Tu esi Kristus." Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par
Viņu neko nesaka.
Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju
un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam
un pēc trim dienām augšāmcelties. Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi
atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš,
atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams:
"Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku
prāta." Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem
sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem
savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt,
tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas
to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un
zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles
atpirkšanu? Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību
pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad
Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā." (Mk 8:27-38)
Šodienas
evaņģēlija teksts uzskatāms par tādu kā lūzuma punktu Marka evaņģēlija
vidū vai arī par asi, ap ko viss pārējais griežas. Līdz šim punktam
Jēzus ir galvenokārt darbojies savā Galilejas novadā, dziedinot, mācot,
sludinot Dieva valstību; bet turpmāk Jēzus būs ceļā uz Jeruzālemi, kur
viņu sagaida krusta nāve.
Bet
šeit, ceļā pie Filipa Cēzarejas pilsētiņas, Jēzus pēkšņi iztaujā savus
mācekļus: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Jēzum mācekļi atbild, ka ļaudis
domā, ka pie viņiem atgriezies kāds no veco laiku praviešiem. To varētu
salīdzināt ar atbildi, ko mēs šodien bieži no ļaudīm varētu saņemt, ka
Jēzus ir bijis liels Dieva vīrs, liels mācītājs, kas mums atstājis
skaistu priekšzīmi, kā vajadzētu dzīvot. Tā ir atbilde, kas satur
kautko no patiesības, bet tā nav atbilde, kas Jēzu vai mūs kā viņa
sekotājus var īsti apmierināt.
Un tā Jēzus vaicā saviem
mācekļiem: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Un mācekļu vārdā
atbildēdams, Pēteris saka: “Tu esi Kristus.” Mēs esam pieraduši, ka
Kristus ir daļa no Jēzus vārda – “Jēzus Kristus” mēs sakām. Bet Jēzus
dzīves laikā Kristus vēl nebija kļuvis par viņa vārdu. “Kristus”
nozīmēja “svaidītais”, “Mesija”, un tas apzīmēja jūdu tautas gaidīto
glābēju, vadoni, brīvības cīnītāju, kas viņus atbrīvos no romiešu
okupācijas. Jēzus it kā pieņem šo apzīmējumu, bet vēlāk, kā mēs
redzēsim, viņš tam dod jaunu nozīmi.
Šis Jēzus jautājums:
“Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” uzrunā arī mūs šodien. Kā mēs to
varētu atbildēt? Tas varētu būt ar Apustuļu ticības apliecības vārdiem,
ko katrā dievkalpojumā atkārtojam, ka mēs ticam “uz Jēzu Kristu, Dieva
vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu.” Vai pacilātākā valodā, Nikajas
ticības apliecības vārdos, ko lietojam lielajos Baznīcas svētkos, mēs
sakām, ka mēs ticam:
uz vienu vienīgu Kungu Jēzu
Kristu,
Dieva vienīgo Dēlu,
kas no Tēva dzimis pirms pasaules
sākuma,
Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas,
patiess Dievs no patiesa
Dieva,
dzimis, ne radīts,
ar Tēvu vienāds būtībā, caur ko viss ir
radīts …
Jēzus ir mūsu Kungs un Dievs, bet
evaņģēlijos viņš reizē parādās kā cilvēks, kurā Dievs mums sevi atklāj.
Bet kas no tā izriet? Kādas ir konsekvences Jēzum un kādas ir
konsekvences mums?
Jēzus pats sevi mēdz mazliet mīklaini, it
kā pieticīgi, saukt par “Cilvēka Dēlu,” un tā tas ir arī šodienas
tekstā. Par cik viņš pieņem Kristus vai Mesijas titulu, viņš radikāli
pārveido tā nozīmi. Viņa ceļš nebūs kara gājiens, nebūs spožas uzvaras
gājiens, bet gan ciešanu ceļš, kas novedīs pie krusta nāves. Nabaga
Pēteris to nemaz nevar saprast un pieņemt un Jēzu apsauc, no Jēzus
izraisot graujošu repliku: “Atkāpies no Manis, sātan!” Neviens lai
neiedrošinājas mēģināt Jēzu novērst no ceļa, kas viņam ejams.
Turpinājumā
Jēzus uzsver, ka ne tikai viņam, bet arī viņa sekotājiem, būs jārēķinās
ar ciešanām. “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai
ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.” Pie romiešiem uz krusta nāvi
notiesātajiem lika krustu nest uz savu nāves vietu. To lika darīt Jēzum
un tāds pats liktenis varēja piemeklēt viņa pirmos mācekļus. Vēlāk moku
ceļš ir bijis jāiet viņa sekotājiem daudzās vietās un daudzos laikos.
Mēs
varam but pateicīgi, ka dzīvojam mierīgākos laikos, kur mums nedraud
lielas ciešanas, ka krusti, kas mums nesami, nav pārāk smagi. Bet ir
svētīgi kādreiz atcerēties, ka tas nemaz nav tik sen atpakaļ, ka arī
mūsu baznīca bija spiesta iet ciešanu ceļu. Mēs varam, piemēram,
pieminēt mūsu draudzes locekļu radinieku mācītāju un profesoru Edgaru
Rumbu, ko 1941. gadā deportēja un kas mira izsūtījumā 1943. gadā.
Šovasar
Latvijā iegādājos un izlasīju jauniznākušu somu baznīcas vēsturnieka
grāmatu (Juoko Talonens Baznīca staļinisma žņaugos, Rīga 2009) par
Latvijas baznīcu periodā no 1944. līdz 1950. gadam, kas atgādina postu,
kas nāca pāri Latvijai un baznīcai, kad Padomju spēki 1944. gadā
atgriezās. Tāpat kā citiem, daudziem mūsu mācītājiem bija jāizvēlas,
kādu ceļu iet – vai braukt trimdā vai palikt Latvijā. Citiem dažādu
apstākļu dēļ nebija izvēles, bet rezultātā kāda puse mācītāju izbrauca
uz rietumiem, un kāda puse palika Latvijā.
Tiem, kas
izbrauca, bija grūtās bēgļu gaitas un jaunas dzīves uzsākšana svešā
zemē. Mēs varam īpaši pieminēt tos, kas nodibināja un darbojās Londonas
un Miera draudzēs: māc. Robertu Slokenbergu, prāv. Edgaru Bergu, prāv.
Ringoldu Mužiku.
Bet daudz smagāks ceļš bija ejams tiem, kas
palika Latvijā. Tiem, kas nepiekāpīgi cīnījās par baznīcas tiesibām,
bija ceļš uz Sibirijas lēģeriem. Tiem, kas samierinājās un sadarbojās
ar Padomju iestādēm, bija smagā cīņa par spīti visiem ierobežojumiem
kaut cik saglabāt baznīcas darbību.
Ir jau pagājuši 60 gadi
kopš šiem notikumiem, bet sekas tam visam paliek. Mums ir divas
latviešu luterāņu baznīcas, Baznīca Latvijā un Baznīca ārpus Latvijas,
kurām daudzos jautājumos grūti saprasties. Katra iet savu ceļu.
Man
šie jautājumi īpaši stāv prātā, jo šonedēļ pēc ilgāka pārtraukuma
Latvijā atkal sanāks tā saucamā Sadarbības padome, lai spriestu, kā
abas mūsu baznīcas var labāk sadarboties un saprasties. Jo mēs tomēr
ejam to pašu ceļu, krusta ceļu, sekojot Jēzum Kristum un sludinot viņa
evaņģēliju.
Prāv. Dr. Andris Abakuks, 2009. g. 13. septembrī
|