Dievkalpojums tika noturēts 13.jūnija pēcpusdienā Londonas centrā Svētā Jēkaba baznīcā (St.James’s Church), kopā pulcējot  turpat 190 latviešu, lietuvieši un igauņu. Viņi vidū bija arī visu trīs Baltijas valstu vēstnieki, diplomētie viesi no citām valstīm un Londonā kalpojošie baltiešu garīdznieki. Dievkalpojumu kuplināja arī Londonas latviešu koris, nesen izveidotais igauņu koris, kā arī lietuviešu un latviešu skoliņu bērni. Sarīkojumā vienotības sajūta mijās ar sāpīgajām atmiņām par pieminamā notikuma traģiskumu un atziņu, ka diemžēl šai pārestībai nav sekojusi piedošana: tā nav tikusi lūgta un nav tikusi dota.

Dievkalpojums sākās ar visu trīs Baltijas valstu karogu ienešanu. Sanākušajiem stāvot kājās,  Igaunijas, Latvijas un Lietuvas simboli tika svinīgi ienesti un novietoti goda vietā pie altāra, kur tie apliecināja baltiešu vienotību kopīgajās sāpes. Pēc tam katrs no Baltijas valstu vēstniekiem aizdedza sveci traģēdijā cietušo piemiņai, kamēr baznīcā kalpojošais angļu mācītājs nolasīja lūgšanu, izlūdzoties Dieva žēlastību visām trim tautām un to pāridarītājiem pagātnē. Tam sekoja pirmais muzikālais priekšnesums – Londonas lietuviešu valodas un mākslas skolas bērni nodziedāja divas smeldzīgas lietuviešu komponistu sacerētās dziesmas.

Turpinājumā Bībeles lasījumi no Vecās un Jaunās derības mijās ar jaunizveidotā igauņu kora divām izpildītajām kompozīcijām. Pēc tam, savukārt, baznīcas telpu piepildīja Londonas latviešu kora balsis, nodziedot Ērika Ešenvalda skaņdarbu „Mūžības mirdzums”. Kad klātesošie bija uzklausījuši tās dienas evanģēlija lasījumu, apvienotais latviešu, lietuviešu un igauņu koris izpildīja lietuviešu kompanista dziesmu „Mazā lūgšana”.  Tam sekoja emocionālais Londonas latviešu skolas bērnu dziedājums: ģitāras spēles pavadībā mazais bērnu pulciņš nodziedāja leģendāro Ulda Stabulnieka dziesmu „Tik un Tā”:  varēja redzēt, ka starp sanakušajiem ļaudīm neviens vien dziedāja līdzi šai latviešiem tik nozīmīgajai melodijai.

Uz dziesmas saviļņojošo spēku norādīja arī Luterāņu baznīcas Lilebritānijā bīskape Jāna Jēruma– Grīnberga, kura pēc ši priekšnesuma lasīja sprediķi.  Savā uzrunā tautiešus un kaimiņiem, viņa norādīja uz 14.jūnija traģēdijas nenovēršamo sāpju spēku – tas nav vājinajies, jo pēc saņēmtās pārestības nav sekojis loģisks turpinājums: lūgums pēc piedošanas.  „Lai mūsu tautas būtu patiesi sadziedinātas pēc pagātnes grēkiem, es ticu, ka mums arī ir nepieciešami ekstravaganti un negaidīti žesti, gara dāsnums un vēlme būt neaizsargātiem, uzņemties risku izskatīties muļķīgi, lai varētu uzbūvēt tiltus, panākt taisnību un būt sadziedinātiem.  Vai Baltijas valstīs būtu iespājsm nodibināt Patiesības un samierināšanās komisijas – tas nav mana varā to izlemt, bet mūsu tautas netiks sadziedētas, kamēr patiesība nebūs pasludināta un samierināšana lūgta.”

Dievkalpojuma noslēdzošajā daļā igauņu, latviešu un lietuviešu mācītāji izteica lūgšanas katrs savā dzimtajā valodā, lūdzot par deportāciju upuriem, viņu gimenēm, pāridarītājiem un tautu tagadni.  Pēc tam visi sanākušie vienojās tēvreizes skaitīšanā un baznīcas dziemas dziedāšanā. Dievkalpojums noslēdzās ar bīskapes J. Jērumas-Grīnbergas sniegto svētību un visu trīs Baltijas valstu karogu svinīgu iznešanu. Šis pasākums deva iespēju pieminēt šajā noziegumā cietušos, aizlūgt par viņiem un visām trim tautām kopumā un sākt uzticēties Dieva apzēlošanas un dziedināšanas spēkam.