Normunds
2020.03.18 16:15
Lūdzot un domājot par to, ko no mums prasa šis Covid-19 laiks, atkārtoti nonācu pie dažiem Kristus dziedināšanas stāstiem. Vienā Jēzum notiek saruna ar vīru, kas bija augstā centuriona amatā. Viņa kalps bija smagi slims. Vīrs pazemībā neprasa, lai Jēzus Kristus dotos uz viņa māju, bet lai Jēzus dotu ‘tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts.” Jēzus izbrīnā izceļ šī romieša ticību un viņam saka: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā.” (Mt. ev. 8:5-13).
Otrā notiek debates starp Jēzu un drošsirdīgu kanaāniešu sievieti. Viņa ir neatlaidīga un lūdz, lai Jēzus apžēlotos par viņu un palīdzētu viņas dēmona mocītai meitai. Arī dēļ sievietes asprātības un pazemības, kā arī absolūtās pārliecības, ka Jēzus var izpildīt viņas lūgšanu, viņa sadzird Pestītāja vārdus: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.” (Mt. ev. 15:21-28)
Abos gadījumos Jēzus dziedinošais spēks viņus aizsniedza, kaut Jēzus pats viņiem nepieskārās. Mēs neesam Jēzus, bet kalpojot Viņam, ticu, mūsu ilgas ir doties tieši un uzreiz pie slimajiem un viņu ģimenēm. Mēs ilgojamies būt klāt. Uzlikt roku un kopā lūgt. Pati piedzīvoju konfliktu dvēselē un ticu, ka arī jūs to izjūtat, kas esat savas draudzes mācītāji, vai arī kādi no tiem, kas parasti dodas pie cilvēkiem, kas dzīvo aprūpes namos vai mājās bez citu atbalsta. Ko tagad darīt, kad pat ģimenes locekļiem aizliegts apciemot savējos, lai aizsargātu viņus no Covid-19.
Lai aizsargātu vājākos. Mīļās māsas un mīļie brāļi Kristū, mīļie ordinētie un neordinētie mūsu draudžu garīdznieki, tā ir atbilde mūsu dvēseles cīņai! Uz laiku tiekam aicināti rūpēties par vājākiem, lūdzot par viņiem no attāluma. Mums nav liegts zvanīt, iedrošināt viņu ģimenes locekļus un citam citu, ka nedarām pāri otram, kad atturamies viņus apciemot vai satikt. Tieši otrādi – mēs viņus un citus, arī sevi, aizsargājam no vēl smagākas saslimšanas. Paklausot visiem ieteikumiem, mēs arī piepildām Jēzus mīlestības bausli, kura noslēgumā esam aicināti mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu. Vai lielāka mīlestība nav šī, ka mēs, kas patiesi gribam doties kopā un palīdzēt, tomēr neaizsargājam vājākos un plašāko pasauli, paliekot mājās, ja iespējams. Uz laiku. Jo ticu, ka tas būs uz laiku.
Mēs varam palīdzēt ierobežot šo ļauno vīrusu. Gribam būt klāt, gribam palīdzēt, bet mēs taču ticam, ka caur Kristu mūsu lūgšanām ir spēks aizsniegt slimnieku un bailēs nonākušo sirdis. Mēs ticam, ka Viņš ir klāt viņiem. Un svētīs viņus un mūs. Lai Gars no tuvienes un tālienes ved kopā mūsu dvēseles, ne telpās kopā sanākot, bet sirdīs vienoti Dieva mīlestībā! Lūdzu, nejūtieties vainīgi, ka uz laiku nekalpojam, kā esam ieraduši! No mums šobrīd prasa vien atšķirīgi kalpot un ticēt, cerēt un mīlēt. Mūsu 146. dziesmas pēdējais pants lai jūs stiprina un atgādina:
Nav dienas nevienas, kas neiededz sauli,
Ko tāles un dzelmes, Dievs, atstaro Tev!
Tev paklanās zvaigznes, Un lūgšanas aiznes
Šo dziesmu svētstundā Tev dziedātu.
+ Lauma