Normunds
2019.09.01 23:34
Jēzus Kalna runā saka:
Cik bieži esmu viens? Vai tā ir mana ikdiena, vai tikai reti brīži? Vai to uztveru kā vientulību, vai laiku savai izaugsmei? Ko es daru tad, kad esmu viens, kāda ir mana apslēptība?
Miers, klusums un vienkāršība ir trīs svarīgakās lietas attiecībās ar Dievu.
Diemžēl vārds “Dievs” ir tik dažādi locīts un staipīts, ka daudziem kļuvis par tukšu skaņu. Vārds “Dievs" ir kļuvis par pabeigtu jēdzienu. Tajā brīdī, kad šis vārds tiek izrunāts, prātā rodas tēls. Droši vien tas vairs nav vecs vīrs ar baltu bārdu, taču tomēr vēl aizvien garīgs tēls, kas atveido kaut ko vai kādu ārpus cilvēka.
Viens no mūsdienu atzītākajiem garīgajiem skolotājiem, franciskāņu mūks Ričards Rors aicina, domājot un runājot par Dievu, lietot arī jēdzienus “Esamība” un “Realitāte”. Viņš saka: ”Dievs ir Realitāte - pilnīga realitāte. Dievs nav nodalāms no dzīves.”
Tadēļ arī “esot savā kambarī”, savā vienatnē, vispilnīgāk un vispatiesāk varam piedzīvot Dieva atklāsmi. Bībelē Dievs sevi atklāj sacīdams: “Es esmu, kas es esmu. Esošais.” Kāda ir mana būtība? Kā es sajūtu savu esību, kad saku “es esmu” pirms pasaku, kas tieši?
Lūgšana vienatnē un klusumā palīdz noiet visīsāko ceļu pasaulē, kura garums ir vien daži desmiti centimetru. Tas ir ceļš no prāta uz sirdi. No vārda “Esamība” līdz pašas Esamības pieredzēšanai, no vārda “Dievs” līdz Dieva pieredzēšanai. Tas ir visīsākais un reizē visgarākais, visgrūtākais un visilgāk veicamais ceļš.
Vai ļaujos klusumam? Vai klusums mani traucē un biedē?
Ja modinātāja zvana skaņas atmodina mūs no miega, tad par klusumu garīgie skolotāji saka, ka klusums atmodina dvēseli.
Klusums ir svarīgākais, pats pirmais solis. Klusums palīdz praktizēt uzmanību.
Jāapklust ne tikai fiziski, bet jāapklusina sevī domu troksnis. Un tas nav viegli, jo parasti jau mēs savu uzmanību pievēršam tieši tam , kas notiek mūsu galvās. Taču domas, vārdi, tēli jāatstāj malā. Ar tiem nav jācīnās, bet tiem nav jāpieverš uzmanība.
Spēja piedzīvot iekšēju klusumu ir pielīdzināma vārtiem, pa kuriem mūsos spēj ienākt nesaredzamais un vārdos neizsakāmais, Dieva miers un mīlestība, kas ir augstāka par mūsu prātu un saprašanu.
Jēzus pirms savas publiskās kalpošanas pavadīja 40 dienas vientulībā, tuksnesī, klusumā, lai saprastu savu aicinājumu, savas dzīves uzdevumu. Jēzus atbildēja, atsaucās Dievam klusumā.
Kad nokļūstam klusumā, tas uz mums sāk runāt. Un mums tikai jāvēlas tajā ieklausīties un jāizmanto šis potenciāls. Norvēģu dzejnieks Fose saka: “Klusumā ir brīnums, taču tam piemīt arī varenība, kā okeānam vai nebeidzamam sniega laukam. Un tas, kurš par šo varenību nebrīnās, baidās no tās. Un tieši tādēļ daudzi baidās no klusuma un tadēļ apkārt, un pāri visam ir troksnis.”
Vai esam kādreiz izjutuši līdzīgas bailes, bailes no klusuma? Neskaidras bailes no kaut kā nezināma. Un šo baiļu dēļ mēs bieži zaudējam klātesamību savā dzīvē. Tā vietā vienkārši kaut ko darām, izvairāmies no klusuma, un dzīvojam caur to, ko darām. Mēs sūtām īsziņas, uzliekam mūziku, klausāmies radio vai vienkarši ļaujam domām sākt skriet, tā vietā, lai apstātos un varbūt uz brīdi atstātu pasauli ārpusē. Tās ir bailes labāk iepazīt pašam sevi. Izslēgt pasauli ārā nenozīmē pagriezt muguru pasaulei, bet tieši pretēji: ieraudzīt pasauli mazliet skaidrāk, censties mīlēt pasauli.
Klusums ir bagātinošs pats par sevi. Tā ir vērtība. Tā ir atslēga, kura var atslēgt jaunus domāšanas veidus. Tas ir arī kā praktisks paņēmiens bagātākai dzīvei. Vai tā savā veidā nav dziļāka piedzīvojuma forma, nekā ieslēgt televizoru un skatīties ziņas?
Tādēļ “ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, lūdz savu Tēvu apslēptībā” un tas būs solis pretim spējai uzmanībā pievērsties mieram sevī.
Klususms nav matērija, tas nav aptaustāms, izmērāms, pierādāms. Bet klusumā rodas mūzika, dzeja un klusumā rodies arī tu - kā garīga būtne. Arī klusums katram ir savādāks. Katram tas ir savs.
Autors: māc. Daira Vāvere