Normunds
2019.06.22 22:52
“Via Dolorosa” grāmatas 35. lappusē citēta pavēle Nr. 001223. Pavēle izdota 1939. gada 11. oktobrī. Pavēle skan: “Kad kolonna dodas cauri apdzīvotām vietām vai gar daudziem garāmgājējiem, apsardzei tā jākontrolē ar sevišķu rūpību un atbildīgajiem jāraugās, lai neviens nemēģinātu izbēgt, nedrīkst pieļaut sarunas starp deportētajiem un garāmgājējiem”.
Acīmredzot, kādi bija mēģinājuši izbēgt no viņiem paredzētā briesmu pilnā likteņa. Kādi deportētie bija centušies sarunāties ar garāmgājējiem, vai otrādi. Uz mirkli iedomājos viņu iespējamās sarunas. Lasu grāmatu “The Tatooist”. Grāmata apraksta uz Auschwitz un Birkenau koncentrācijas nometnēm aizvestā vīra likteni. Piespiests ar adatu katra notiesātā jūda un roma rokā iegravēt numuru, viņš min, cik ātri katrs iemācījies klusēt mocītāju priekšā. Nāk prātā Vecās Derības vārdi no Jesajas grāmatas 53. nodaļas 7. panta: “Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti”. Šī klusēšana nebija vājuma zīme. Tieši otrādi.
Pieminot katru mūsu latvju tautas brāli un māsu, kas tika noslepkavoti, mocīti un aizvesti, ceru, ka katram tomēr kāds garāmgājējs sauca: "Mēs neaizmirsīsim! Mēs neklusēsim!" Ceru, ka kāds no garāmgājējiem par katru arī ir noskaitījis lūgšanu.
Lūgsim, pieminēsim arī mēs tos, kas, spītējot saviem mocītājiem, klusēja! Nav samazinājusies mūsu atbildība viņu vietā runāt. Viņus pieminēt un atgādināt vārdus, ko uz brīvo pasauli reiz bija rakstījusi kāda izsūtījumā nometināta tautiete:
"Te torņa nav, kur tiktu zvanīts,
Un nepaceļas sargādams pār kapiem marmors, ne ar granīts,
Koks nešalc mieru žūžodams, tik ērkšķu krūms ar asumiem
Te aug kā dzīves sāpju tulks."
Ērkšķu kronis Kristum tika, lai Viņš pārtaptu par dzīves sāpju tulku. Ko cilvēks nespēj, to spēj Viņš, kas Dieva sūtīts aculiecinieks, ka ir spēks, kas lielāks par šīs pasaules grēkiem, netaisnību un nežēlību, bailēm, teroru un briesmām. Tā ceru, ka kāds no garāmgājējiem neklusēja, bet tad jau prasu sev: "Ko es teiktu? Vai tie neskanētu kā tukši vārdi vien?" Un tomēr, kā tik daudzi, kas tika aizvesti un atgriezās no Sibīrijas, ir liecinājuši vārdiem, kas atgādināja, ka Dievs arvien bija ar viņiem, ka Dievs arvien viņus mīlēja, bija tas spēks, kurā viņi ne tikai izturēja, bet spēja turēt to, kam bija lemts mirt tālu no dzimtenes! Šis spēks lai mūs svētī arī šajā 14. jūnijā!
Jūsu
+ Lauma Zušēvica
Foto: Tālis Rēdmanis