Normunds
2015.02.05 22:03
Nākamajā dienā Jēzus gribēja doties uz Galileju. Viņš atrada Filipu un tam sacīja: “Seko man!” Bet Filips bija no Bētsaīdas, Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrada Natanaēlu un viņam sacīja: “Mēs esam atraduši to, par kuru Mozus rakstījis bauslībā un par kuru rakstījuši arī pravieši, – Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes.”
Bet Natanaēls viņam jautāja: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” Filips tam atbildēja: “Nāc un paskaties!” Jēzus redzēja Natanaēlu nākam un sacīja par viņu: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības.” Natanaēls viņam jautāja: “Kā tu mani pazīsti?” Jēzus atbildēja: “Pirms Filips tevi sauca, es redzēju tevi zem vīģes koka.” Natanaēls atbildēja viņam: “Rabi, tu esi Dieva Dēls, tu esi Israēla Ķēniņš!” Jēzus tam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka es tev teicu, ka redzēju tevi zem vīģes koka. Tu redzēsi vēl lielākas lietas par šīm.” Un viņš tam sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” /Jņ 1:43-51/
Ir beidzies Ziemsvētku laiks un mēs pēc Baznīcas kalendāra esam Epifānijas laikā, kas sākas 6. janvārī ar Zvaigznes dienu, ko sauc arī par Epifāniju. Pēc būtības šis vārds “epifānija” nozīmē “parādīšanos”, parasti Dieva parādīšanos, un īpaši to Baznīcā lieto, pieminot Dieva atklāšanos gudrajiem vīriem no austrumiem. Šie vīri mums rādās kā svešu tautu pārstāvji. Tie mērojuši tālu ceļu, sekojuši zvaigznei, kas viņus beigās noved pie vietas, kur atrodams Kristus bērns, kur Dievs nācis pie mums, lai mums parādītos.
Pieminot zvaigzni, mēs varam arī atcerēties, ka pie bībeles beigām, Atklāsmes grāmatā (22:16), Jēzus pats par sevi saka: “Es esmu Dāvida sakne un dzimums, mirdzošā Rīta Zvaigzne.” Tātad zvaigzne nav tikai tā, kas gudros vīrus – un reizē arī mūs – ved pie Jēzus Kristus, bet tā arī mums visiem norāda uz Jēzu pašu, ka viņš mums uzaust kā rīta zvaigzne, kā auseklis. Ar viņa nākšanu nakts tumsība, kurā dzīvojam, pārvēršas rīta gaismā.
To visu mēs varam atcerēties, skatoties mūsu Rofantas baznīciņas vitrāžā, kur auseklis simbolizē Ziemsvētku un Epifānijas laiku.
Kā mūsu Jaunās Derības lasījums (1Kor 6:12-30) atgādināja, ja nu mēs tagad dzīvojam kā Dieva bērni, kā gaismas bērni, tad mums arī jācenšas dzīvot tikumīgu, neaptraipītu dzīvi.
Un tas man arī lika atcerēties dzejnieka Imanta Ziedoņa sarakstītās “Epifānijas”, viņa mazās parādības, un īpaši to, kas iekļaujas latviešu literatūras balto drānu tikumības tēmā.
Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet no rītiem.
…
Uzvelciet baltu kreklu un rociet zemi.
Uzvelciet baltu kreklu un notīriet kurpes savai mātei.
…
Bet šodienas evaņģēlija lasījumā, sprediķa tekstā, mums parādās pavisam cita aina. Jēzus jau ir pieaudzis vīrs, ap 30 gadu vecs. Atstājis māju un ciemu, kur uzaudzis, viņš pirmo reizi parādās tautā, uzsāk savu publisko dzīvi, un viņam rodas pirmie mācekļi. Mūsu lasījumā minēti divi, Filips un Natanaēls.
Par Filipu mēs lasām, ka Jēzus viņu vienkārši uzmeklē un aicina sev sekot, un Filips vienkārši paklausa.
Bet par Natanaēlu ir daudz niansētāks stāsts. Vispirms, tas nav Jēzus pats, kas Natanaēlu atrod, bet gan Filips, un savam draugam stāsta par Jēzu. No Natanaēla tas izraisa slaveni skeptisko atbildi: “Vai no Nācaretes var būt kas labs?” Un tomēr Filips pierunā Natanaēlu nākt un satikt Jēzu. Šis moments vien mums atgādina, ka Dievs mums reti kad sevi atklāj caur kādu tiešu parādību, bet drīzāk ar kāda cita cilvēka starpniecību – un var būt reizes, kad mums pašiem jābūt gataviem būt par šādiem starpniekiem.
Kad Natanaēls satiek Jēzu, izrādās, ka Jēzus jau viņu pazīst. Jēzus saka: “Pirms Filips tevi sauca, es redzēju tevi zem vīģes koka.” To varētu saprast vienkārši tā, ka Jēzum gadījies Natanaēlu ievērot, sēžam zem vīģes koka. Bet laikam daudz vairāk šeit domāts, kā to pats Natanaēls arī uztver, ka Jēzus viņu caurcaurēm pazīst.
Man skaistākā atmiņa no Israēlas ceļojuma aizpagājušajā gadā ir no tām dažajām minūtēm ko klusumā varēju pavadīt, starp braucieniem un sēdēm, sēžot zem vīģes koka Kapernaumā, pie Galilejas jūras, tāpat mierīgi sapņojot, domājot, meditējot. Lielie vīģes koki tradicionāli ir vietas, kur ēnā var paglābties no vasaras karstuma, mierīgi atpūsties un lietas pārdomāt.
Mēs varam iedomāties, ka arī Natanaēls tā darīja, varbūt nodevies kautkādām dziļākām pārdomām par dzīvi. Bet Dievs to redz un zina visu, kas Natanaēlam sirdī, un jau sāk viņu vilkt pie sevis. Kā Jēzus vēlāk Jāņa evaņģēlijā (Jņ 6:44 ) saka: “Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, to nevelk …” Un tā nu ar Filipa starpniecību viss pākapeniski rit pēc Dieva nodoma.
Kad Natanaēls to sāk saprast un atzīst, ka Jēzus ir “Dieva Dēls, … Israēla Ķēniņš”, Jēzus viņam atbild, ka šis ir tikai sākums, viņš redzēs neizmērojami daudz vairāk.
Pārejot no vienskaitļa “tu” uz daudzskaitļa “jūs”, lai mēs saprastu, ka tas mums visiem domāts, Jēzus saka: “Patiesi, patiesi es jums saku: jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.”
Šis teiciens spēcīgi atsaucas uz stāstu, ko dzirdējām Vecās Derības lasījumā, kur Jēkabam Dievs sapnī parādās pie kāpnēm, kas savieno debesis un zemi un pa kurām augšā un lejā kāpj eņģeļi. Uzmodies, Jēkabs saprot, ka viņš atrodas svētā vietā, kur ir vārti uz debesīm.
Bēt Jēzus to attiecina uz sevi pašu. Viņš pats ir kāpnes, kas savieno debesis un zemi. Citā līdzībā, ko Jēzus vēlāk lieto (Jņ 10:9), viņš saka: “ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs.”
Jēzū savienojas dievišķais un cilvēciskais, caur viņu Dievs sevi atklāj, un caur viņu mēs ieejam debesu valstībā.
Prāvests Dr. Andris Abakuks
(Svētruna Rofantā 18.01.2015)