Šī lapa ir izdrukāta no Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Lielbritānijā
Interneta adrese:
http://draudze.org.uk/lv/?ct=zinjas&fu=read&id=121

Porvoo un diakonijas (iz)aicinājums

Normunds
2013.09.04 23:58

No 15. līdz 18. aprīlī Īrijā, Dublinā piedalījos Porvoo baznīcu kopības rīkotajā konsultācijā „Diakoniskā kalpošana kā Evaņģēlija pasludināšana“, pārstāvēdama Latvijas ev. lut. Baznīcu ārpus Latvijas (LELBāL).


Porvoo līgums vieno vairākumu no Ziemeļvalstu un Baltijas valstu luterāņu un Eiropas anglikāņu Baznīcām. Tā sagatavošanā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados piedalījušies arī latviešu luterāņu garīdznieki Ringolds Mužiks (pārstāvot latviešu luterāņus dzimtenē un svešumā) un Aldonis Putce (pārstāvot lietuviešu luterāņus). Kad līgums tika nodots Baznīcām parakstīšanai 1996. gadā, to piedāvāja parakstīt Latvijas ev. lut. Baznīcai (LELB) dzimtenē, kura ir vienīgā no Baltijas un Ziemeļvalstu luterāņu Baznīcām, kas līgumu joprojām nav parakstījusi.

LELBāL darbojas saskaņā ar Porvoo līgumā noteiktajiem sadarbības principiem, kas jo īpaši svarīgi tām latviešu draudzēm, kas savu kalpošanu veic Lielbritānijā. Sadraudzība ar vietējām Baznīcām vienmēr ir bijusi gan nepieciešamība, gan Dieva dāvana dzīvojot svešatnē un baudot citu tautu un draudžu viesmīlību. 2010. gadā LELBāL sāka patstāvīgu ceļu pretī Porvoo līguma parakstīšanai. Viens ceļa posms ir novērotāja statuss un piedalīšanās Porvoo Baznīcu sadraudzības rīkotajos pasākumos. Archibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis regulāri piedalās Baznīcu vadītāju tikšanās. Citi Baznīcas pārstāvji piedalās konferencēs un konsultācijās par dažādām tēmām.

Pēdējā konsultācija bija veltīta diakonijai un diakona amatam. Bībele sastopamie vārdi „diakonos“ – kalps un „diakonia“ - kalpošana norāda uz būtisku Baznīcas un draudzes dzīves dimensiju jau no pirmdraudzes laikiem (Ap. d. 6:1-6; 1. Tim. 3:8-13)

Gadsimtu gaitā Baznīcas kalpošana cilvēkiem viņu vajadzībās ir attīstījusies dažādos veidos. Diakonija ir neatņemama daļa no Baznīcas esamības. Eiropas luteriskajās Baznīcās ir stipras un bagātas diakonijas tradīcijas. Plašā mērogā organizēta diakoniska kalpošana sākās 19. gs. ar diakonišu namu, slimnīcu, dažādu palīdzības iestāžu dibināšanu. Joprojām luteriskajās zemēs Baznīcas nodrošina nozīmīgu daļu no sociālās, medicīniskās u. c. aprūpes darba.

Diakonijas darbs notiek ne tikai institūcijās, bet arī draudžu līmenī. Kā ordinētam garīdzniekam, diakonam ir īpaši uzdevumi draudzes kopībā, kas ir saistīti ar palīdzības darbu cilvēkiem viņu miesas un dvēseles vajadzībās; ar sadarbību ar citām palīdzības iestādēm un organizācijām.

Diakona misija ir nest Dieva darbīgo mīlestību pasaulē, kā arī ļaužu sāpes, rūpes un vajadzības nest Dieva priekšā lūgšanās draudzes vidū. Lai pasaulē liecinātu un atgādinātu par Dievu un lai Baznīca neiegrimtu tikai pati sevī, bet atcerētos pasauli, kurā tā sūtīta pildīt savu uzdevumu. Kalpošanas pamats ir Kristus dzīve šajā pasaulē, tāpēc, piemēram, Somijas Baznīca ir formulējusi, ka diakonija sākas no altāra un atgriežas pie altāra.

Diakoniskā kalpošana notiek arī anglikāņu Baznīcās, kaut gan bieži tiek saukta citos vārdos. Arī anglikāņu Baznīcās ir diakona amats, bet tam ir cits saturs. Tas ir kā pakāpe ceļā uz priestera jeb mācītāja kalpošanu. Ja kāds paliek diakona pakāpē ilgāk par dažiem gadiem, tad tā, lielākoties, ir zīme, ka viņam vai viņai kaut kā trūkst, lai kļūtu par pilntiesīgu mācītāju.

Ko darīt, kā sadzīvot ar šīm atšķirībām Baznīcu sadraudzībā, kur savstarpēji atzīst viens otra kalpošanu un garīgo amatu? Ko mēs viens no otra varam mācīties vai pārņemt? Tie bija galvenie jautājumi Porvoo Baznīcu konsultācijā.

Man tas lika pārdomāt, kāda nostāja un attīstība šajos jautājumos ir LELBāL. Kā organizēts diakonijas darbs, kādi uzdevumi tiek uzticēti diakonam. Lai arī mēs esam luteriska Baznīca, tomēr praksē,vismaz Eiropas kontekstā, šķiet, esam tuvāki anglikāņiem. Diakonija nav organizēta kā viena no kalpošanas nozarēm visas baznīcas līmenī, kā, piemēram, mācītāju kalpošana. Palīdzības un aprūpes darbs notiek gan atsevišķās draudzēs, gan apgabalos, un to veic gan mācītāji, gan draudžu locekļi. Nozīmīga daļa no tā ir draudzes locekļu aprūpe un palīdzība dažādiem projektiem Latvijā. Kā garīdznieki diakoni galvenokārt kalpo kā palīgmācītāji, bieži pildot mācītāja pienākumus tur, kur nav mācītāja. Ja viņiem sākotnēji nav akadēmiskas kvalifikācijas teoloģijā, tad, gadu gaitā uzkrājot zināšanas un pieredzi, viņi var pretendēt uz ordināciju mācītāja amatā. Šo ceļu LELBāL izvēlējušies samērā daudz diakonu.

Mūsu Baznīca cauri laikiem un dažādās pasaules malās ir centusies sludināt Evaņģēliju latviešiem piemērodamās dažādiem apstākļiem un situācijām. Tie arvien mainās un liek domāt kā vislabāk Baznīcai īstenot savu kalpošanu nākotnē. Kā uzrunāt un aizsniegt tos tautiešus, kas nav uzauguši Baznīcas tradīcijās? Iespējams, ka diakonija ir viens no ceļiem, jo tā ir Evaņģēlijs darbībā, kas izriet no paša Kristus kalpošanas, kurš ne tikai sludināja un mācīja, bet arī dziedināja, atsvabināja, iedrošināja, palīdzēja, vērsās pret netaisnību, atjaunoja cilvēkiem viņu cieņu un vietu sabiedrībā. Tā arī draudzes darbā Dieva valstības pasludinājumam vārdos un darbos jāiet roku rokā.

Porvoo Baznīcu konsultacijas dalībnieki bija vienisprātis, ka uzticību un uzticēšanos Baznīcām mūsdienu sabiedrībā ārkārtīgi ietekmē tas, cik lielā mērā Baznīcas dzīvi iezīmē un nosaka kalpošana, diakonija. Arī mūsu Baznīca ir aicināta iziet ārpus dievnamu sienām un arvien no jauna iesaistīties un būt dialogā, sarunā ar sabiedrību tās rūpēs un vajadzībās. Tas mums ir izaicinājums un liela iespēja.

Māc. Elīza Zikmane