Latvijas valsts svētki iekrīt laikā pirms Adventa - gatavošanās un gaidīšanas laika. Latvieši pa lielai daļai ir gaidītāju tauta, gaidītāji pēc izdevības, lai to izmantotu, kā tas notika 1918. un 1991.gadā, kad attiecīgi tika dibināta un atjaunota Latvijas valsts. Nogaidītaji, kamēr grūti laiki un vētras pārskries un atkal varēs iznākt no ierakumiem vai pagaldes. Pēdējos gados gaidītāji pēc vadoņa un glābēja, kā to kārtējo reizi parādīja šī gada notikumi ar Saeimas atlaišanu, pārvēlēšanu un neiztrūkstoši sekojošo vilšanos. Bet ne mēs vienīgie gaidītāji.

Arī Bībelē cauri gadsimtiem sastopam ilgas  un gaidas pēc Mesijas, Glābēja, jaunā laikmeta iesācēja, pārcilvēcīgas, dievišķas iejaukšanās vēstures notikumos. Bet, kad Pestītājs atnāca, ļaudīs bija pārsteigums, nesapratne, pretestība. Kāpēc? Viņam taču piemita tas, ar ko aizraut tautu: nepārspejamas runas dotības, spēja ne no kā paēdināt tūkstošus, vienā mirklī izdziedināt kroplos un smagi slimos, piecelt, iedrošināt apspiestos, t.i., ideoloģiskās, finansialās, veselības un sociālās problēmas atrisināt ar rokas mājienu. Ko tad vēl? Nav brīnums, ka tauta viņu vairākkārt gribēja iecelt par ķēniņu. Taču Viņš no tā izvairījās palikdams uzticīgs savam glābēja uzdevumam. Jo tas, no kā ļaudis bija un ir jāglābj nav tikai saimnieciskās vai sabiedriskās grūtības, lielākais šķērslis uz brīvību un piepildītu dzīvi slēpjas cilvēkos pašos, viņu dvēselē. Kad tauta apjauta, ka Viņš nav nācis, lai dotus ātrus, vieglus, ārējus risinājumus, tad no nesenajiem pielūdzējiem izlauzās dusmas un naids, ņirgas un zaimi, bet sekotāji bailēs laidās lapās. Un Glābējs ceļmalā tika sodīts ar nāvi.

Tiktāl cilvēciski atpazīstams stāsts. Pārcilvēcīgais un dievišķais ir tajā, ka Viņš nebija nepateicības upuris. Atdot savu dzīvību bija Viņa apzināta izvēle, Viņa lielākais uzdevums, Viņa brīvība mīlestībā uzņemties visu cilvēku ļaunumu uz sevi, saņemt nāvessodu par citu noziegumiem, lai viņi tajā ieraudzītu, cik liela var būt un ir mīlestība.

Ka tā mīlestība un brīvība, kas mums, necienīgajiem dota, nav iegūstama uz citu rēķina, nav jāizplēš vai jāizpelnās. Tā ir dāvināta, bet tajā jāmācās, jāprot dzīvot. Tas ir mūsu dzīves, mūsu tautas uzdevums, jo tauta sākas ar katru no mums. Lielākie šķēršļi Latvijas uzplaukumam slēpjas pašā tautā. Un Glābējs un Vadonis jau ir atnācis, cits vairs nav jāgaida. Atnācis, lai atbrīvotu no tā, kas mūs sasaista, no mūsu savtības un paštaisnības, mantkāres un slinkuma, rūgtuma un nolaidības, no mums pašiem, precīzāk, no mūsu egoisma.

Viņš vienīgais ir patiesi un absolūti brīvais, Viņam sekojot arī mēs mācāmies dzīvot brīvībā un piepildījumā, kas nāk caur pašaizliedzību un veltīšanos, mācāmies dzīvot mīlestībā.

Esam aicināti jau tagad dzīvot tā, kā un kādu Latviju vēlamies redzēt, nevis gaidot un nogaidot, bet pie tā jau tagad strādājot lūdzot, viens otru stiprinot. Lai mūsu dzīves uzdevums nav velts un tēvu zeme zeļ!