Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Vizitācija Rietumanglijas-Velsas draudzē (1. daļa)
iesūtīts: 2011.05.23 10:52 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Paveroties studiju un darba iespējām ārpus Latvijas, strauji mainās arī latviešu luterāņu draudzes pasaulē. Tajās ienāk aizvien vairāk un vairāk jaunās paaudzes cilvēki, kuri uz īsāku vai garāku laiku laiku izceļojuši no Latvijas.

  Arī latviešu luterāņu mācītāji , kuri kalpo latviešu draudzēs , nāk gan no tā sauktajiem „trimdas latviešiem”, gan arī no tiem,kuri dzimuši un teoloģisko izglītību ieguvuši Latvijā.Kā labu šādas sadarbības piemēru var minēt Lielbritānijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas prāvestu Dr. Andri Abakuku un mācītāju Elīzu Zikmani. No 4. līdz 8. maijam, kad Rietumanglijas un Velsas draudzēs notika Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskapa Elmāra Rozīša vizitācijas, prāvests Andris Abakuks kopā ar mācītāju Elīzu Zikmani, piesaistot arī Latvijas Goda konsulu Velsā , kas ir arī  Velsas draudžu priekšnieks,-Andri Tauriņu, bija noorganizējuši laba parauga cienīgu, pārdomātu un priekšzīmīgi izplānotu pasākumu plānu, kurā tika iesaistīti ne tikai latvieši, bet arī mācītāji , draudžu darbinieki un pat bīskaps no Velsas.Ar pulksteņa precizitāti noritēja katrs ieplānotais pasākums. It kā bez steigas, bez „nervoza sasprindzinājuma”, kas bieži ir kā nelūgts pavadonis šādās reizēs, bet ar dziļu iekšēju mieru, kas atgādina to svabado mieru, ko  joprojām sevī glabā noslēpumainās, senatnes elpas apdvestās Velsas baznīcas un pilis.

  PRĀVESTS Dr. ANDRIS ABAKUKS ir vienīgais no  Latviešu luterāņu Baznīcas ārpus Latvijas prāvestiem, bet, iespējams,- arī no mācītājiem, kurš pēc savas pirmās izglītības un profesijas ir matemātiķis- statistiķis.Andris Abakuks studējis matemātiku Kembridžas Universitātē un ieguvis filozofijas doktora grādu Saseksas  Universitātē. Kopš 1973.gada viņš joprojām turpina strādāt savā vienīgajā darba vietā -Londonas Universitātes Birkbekas koledžā (Birkbeck College) par pasniedzēju.

  Aktīvi darbojoties latviešu dzīvē Anglijā,no 1985.līdz 1993.gadam vadot Latviešu Nacionālās Padomes Lielbritānijā darbu kā tās priekšsēdis, paralēli pasniedzēja darbam, no 1995.gada līdz 2003.gadam viņš studēja teoloģiju Londonas Universitātes Kings Coolege, ko beidza ar maģistra grādu Sistemātiskā teoloģijā. 2002.gadā Andris Abakuks tika ordinēts par mācītāju un kļuva par Baznīcas Pārvaldes vikāru, bet 2007. gadā tika ievēlēts par Latviešu luterāņu Baznīcas prāvestu Lielbritānijā un LELB ārpus Latvijas Virsvaldes atbildīgo sekretāru.

  Viņa dzīvesbiedre RŪTA ABAKUKA, dzimusi Harpendenā,pēc profesijas arī ir skolotāja.Viņa strādā  kādā Londonas privātskolā, un savu informātikas pasniedzējas darbu jau vienpadsmit gadus savieno ar Apvienotās Londonas latviešu luterāņu un Miera draudzes priekšnieces pienākumiem, kuriem klāt vēl „nāk” Baltiešu Padomes darba uzdevumi kopš 1984.gada un pienākumi Lielbritānijas Nacionālajā Padomē.Rūta Abakuka 1978.gadā ieguva BA (Hons) grādu psiholoģijā un 1998.gadā Londonas Universitātē ieguva maģistra grādu pedagoģijā. Ceturtdienas vakaros viņa māca latviešu valodu iesācējiem Londonas DVF namā. Rūta ir DVF mūža biedre,kas ir augstākā atzinība par viņas nozīmīgo ieguldījumu mūsu tautas labā.

  Ja man šodien kāds jautātu pēc kādas kristīgas ģimenes, kuru uzlūkojot un tuvāk iepazīstot, „vienkārši iesilst sirds”, es teiktu- te ir viena! Jo Abakuku ģimeni pazīstu jau sen, un ik reizes gan tiekoties viņu klusajā mājā Epsomā, kas atrodas Londonas tuvumā, gan sarunājoties ar viņiem, nemanot kļūst viegli un gaiši, baudot  to sirds inteliģences strāvojumu, kurš mūsdienās kļuvis  gandrīz  vai par retumu.Manuprāt, ir liela atšķirība starp labi ievingrinātu pieklājības toni un iznesīgām manierēm, un iekšēji atraisītu, brīvu, labestības caurstrāvotu kultūras cilvēku. Labā nozīmē  var apskaust tos latviešus, kuriem izdevība biežāk baudīt viņu klātbūtni.

   Latvijā dzimusī mācītāja ELĪZA ZIKMANE, kura pēc teoloģijas studijām Rīgā kalpo kā mācītāja Londonas un Velsas latviešu luterāņu draudzēs, gadu gaitā „piesavinājusies” kaut ko no Abakuku labā parauga. Katrā draudzē, kurā Elīza kalpo, varēja dzirdēt labas un tikai labas atsauksmes no draužu locekļiem par Elīzas sirsnīgo attieksmi pret cilvēkiem.

   Atzinīgus vārdus par abiem garīdzniekiem saka arī Latvijas Goda konsuls Velsā – ANDRIS TAURIŅŠ. Viņš, vienlaicīgi savam būvinženiera darbam, 1992. gadā piedalījās Baltijas- Velsas biedrības dibināšanā, kur joprojām pilda priekšsēdētāja pienākumus. Kopš 1977. gada Andris Tauriņš izveidojis pats savu menedžmenta konsultāciju firmu. Viņam pieder arī maza izdevniecība un menedžmenta mācību uzņēmums Anglijā.

   Kā Velsas Goda konsulam viņa pienākumos ietilpst trīs galvenie darbības virzieni: jāveicina sadarbība biznesa, kultūras un izglītības jomā starp Latviju un Velsu. Papildus šīm funkcijām viņš palīdz Latvijas pilsoņiem risināt dažādas problēmas, kas viņiem radušās, uzturoties Velsā. No Valsts viņš par šo darbu atalgojumu nesaņem, turklāt konsula pienākumu pildīšanai Andris Tauriņš izmanto savus darba birojus.Vēstniecības un citās latviešu mājas lapās viņš ievietojis informāciju, kā ar viņu sazināties, lai vajadzības gadījumā varētu palīdzēt.

   Interesanti, ka Andris Tauriņš ir laulājies ar „īstu velsieti”, ar kuru iepazinies studiju gados Londonā. Viņa studējusi mūziku un ir apveltīta ar labu balsi. Interesanti un reizē patīkami klausīties, cik pareizi un skaisti viņa dzied dievkalpojumos skaidrā latviešu valodā.Pirms katra dievkalpojuma Tauriņa kundze  lūdz palīdzību iztulkot latviešu dziesmu tekstus, lai viņa saprastu to saturu.

  Andris Tauriņš ar ģimeni jau vairāk nekā četrdesmit gadus dzīvo Velsā,jaukā mazpilsētā netālu no Kārdifas ( Cardiff). Viņam ir divi bērni un septiņi mazbērni.

  Daudzie pienākumi viņam netraucē pildīt Velsas draudžu priekšnieka pienākumus. Tā ir liela dzīves māksla- ļoti neuzkrītoši būt klāt, palīdzēt, lietas izkārtot un vadīt, nevienu brīdi neliekot nojaust rūpīgo un lielo darbu, kas ieguldīts.

   Iespējams, šī smalkā takta sajūta viņam attīstījusies, lielāko mūža daļu pavadot senās Ķeltu zemes kultūras ietekmē.


   Velsa ( velsiešu valodā Cymru) ir ķeltu zeme, viena no Apvienotās Karalistes četrām daļām. Pārējās daļas ir Anglija, Skotija un Ziemeļīrija.Velsa atrodas Lielbritānijas salas dienvidaustrumos un robežojas ar Angliju austrumos, Bristoles līci dienvidos Sentdžordža šaurumu rietumos un Īrijas jūru ziemeļos.

   Velsa ir ļoti sena zeme.To nekad nav izlaupījuši barbari, tāpēc tā pratusi saglabāt ne tikai Romas civilizācijas sasniegumu pēdas, bet arī senās druīdu un ķeltu kultūras pieminekļus,kā  arī tās nezināmās tautu civilizāciju liecības, kuras dzīvojušas Velsā pašos pirmsākumos.

   Pirms pusotra tūkstoša gadu krasā Lielbritānijas vēstures pavērsiena brīdī tapa leģendas par karali Arturu un Apaļā galda bruņiniekiem. Tieši šīs leģendas arī kļuva par pamatu tā saucamajiem bruņinieku romāniem, kurus aizgūtnēm lasīja slavenais spāņu Lamančas Dons Kihots, kurš par savu ideālu izraudzījās dižciltīgo bruņinieku Lanselotu. No Velsas vēstures pirmsākumiem nākusi arī pati Apaļā galda kā līdztiesības un cieņas principa ideja.

   Lasītājiem varētu interesēt arī Velsas prinča „vēsture”, vēl jo vairāk tāpēc, ka aprīļa beigās pasauli apžilbināja Velsas tagadējā prinča Viljama un Keitas spožā laulību ceremonija.

   Izrādās, ka Velsas princis ( angļu v. Prince of Wales, velsiešu val. Tywysog Cymru, „tywysog”- „vadonis”, „valdnieks”)-  sākotnēji bijis Velsas monarha tituls, troņmantnieka tituls Anglijas karalistē, bet pēc 1707.gada – Apvienotajā karalistē.

   Kā vēsta leģenda, XIII gs. beigās karalis Eduards I, daļēji pakļāvis Velsu, sasaucis uz pārrunām velsiešu aristokrātus un piedāvājis tiem pārtraukt karu, ja vien tie atzīs sevi par Anglijas troņa vasaļiem. Tie piekrituši ar noteikumu, ka par Velsas princi kļūs Velsas zemē dzimušais, kurš ne vārda neprot angliski. Pēc vienošanās noslēgšanas Eduards I ienesis zālē savu tikko netālajā Karnarvonas pilī dzimušo dēlu Eduardu, pasludinot viņu par Velsas princi:”a prince born in Wales, who did not speak  a word of English”.

   Prinča tituls netiek automātiski mantots, bet katru reizi to piešķir.Parasti titulu saņem monarha vecākais dēls, taču mēdz būt arī izņēmumi.

   Velsā apmēram 20 procentu iedzīvotāju runā velsiešu valodā, kas pieder pie ķeltu valodu zara, un tā pilnīgi atšķiras no angļu valodas. Mums bija izdevība dzirdēt velsiešu valodā gan lūgšanas, gan arī sprediķu tekstus.Velsieši ir pielikuši lielas pūles savas valodas saglabāšanā. Velsiešu valoda iekļauta skolu programmās, ielu nosaukumi vispirms ir velsiešu valodā un tikai pēc tam- angļu. 2002. gada statistika liecina, ka 39 procenti no 10-15 gadus veciem bērniem var runāt, lasīt un rakstīt velsiešu valodā.

  Velsieši lepojas ar savu dabas skaistumu un kultūras bagātību, kas ir atšķirīga no pārējās Lielbritānijas. Redzot lielos aitu ganāmpulkus, salīdzināju Velsu ar Jaunzēlandi, kurā bija jaušama tik pat liela savas zemes mīlestība un patriotisms.
  
   Domājot par to, nevar gara acīm skatīt šodienas Latviju, kur nacionālā audzināšana komunisma okupācijas gados tika iznīcināta un nacionālās patriotisma jūtas apslāpētas.Tolaik izdomāja tādu jēdzienu kā internacionālā audzināšana, iekrāsojot to ar pozitīvu raksturojumu. Iespējams, tieši šīs audzināšanas rezultātā daudziem latviešiem šodien nav nemaz tik grūti atstāt savu Dzimteni.

   Visos okupācijas gados Latvijā darbojās latviešu valodīgas skolas, bet tās nekādā gadījumā nebija nacionālas skolas.

   Šodienas aktuālākais latviešu uzdevums ir- glābt latviešu tautu. Ja būs latviešu valoda un latviešu kultūra, būs arī Latvija- latviešu tautas vienīgā Dzimtene.

   Kopīgiem spēkiem – gan tiem, kuri dzīvo Latvijā, gan tiem latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, jāvienojas un jānoformulē- ko tas nozīmē: dzīvot kā latvietim. Izejot no tā, jārada pavisam konkrēti latviešu cilvēka audzināšanas mērķi un tie ar visu atbildības sajūtu pret mūsu tautas nākotni- jāīsteno.

   Viens no pamatstūrakmeņiem latviešu tautas morālai, tikumiskai un nacionālai audzināšanai ir tautas reliģiskā dimensija. Mums jāatbild uz jautājumu- vai mēs esam reliģioza tauta?

   Mēs droši varam atbildēt, ka mūsu tautas lielākā daļa ir kristīta. Bet jautājums ir- vai tauta ir kristīgi izglītota un audzināta?

   Daudz par maz mēs ielūkojamies to latviešu dzīvēs, kuri klusi, bet dziļas reliģiskas pārliecības un motivācijas vadīti darījuši ļoti daudz, lai mūsu tauta runātu latviski un pārmantotu vērtīgo tautas kultūras mantojumu.

   Redzot, cik absurdi Latvijā gadu pēc gada pie varas izlaužas arogantas, psihopātiskas personības, kuru vienīgais mērķis ir merkantilisms un varas kāre, šodien jādomā par to, kā atbalstīt un virzīt tos cilvēkus, kuri ar savām zināšanām, intelektuālajām spējām un iekšējo inteliģenci varētu kļūt par Valsts priekšstāvjiem.

  Šajā atskatā par gūto pieredzi Velsā došu iespēju lasītājiem ielūkoties kā mazos mozaīku lodziņos gan to sastapto latviešu dzīves epizodēs un domās, kuri dzīvojuši Velsā „trimdas” latviešu vidū, gan arī to, kuri Latviju atstājuši nesen.


4. maijs.

   7.40 no rīta ielidojam Heathrow lidlaukā, kur mūs sagaida prāvests Andris Abakuks ar kundzi. Dodamies taisnā ceļā uz Velsu. Aiz mašīnas loga redzami zaļi, labi iekopti lauki un ceļa abās pusēs gadu simteņos izveidojušies dzīvžogi, kuros, kā stāsta Rūta Abakuka, mītot neskaitāmas putnu un dzīvnieku sugas. Dzīvžogi ir rūpīgi apgriezti, nolīdzināti, un aiz tiem laiku pa laikam tālumā pavīd pelēkas akmeņu pilis, baznīcas un senas pilsdrupas.Kā neatņemama sastāvdaļa Velsas skaistajā dabas ainavā iekļaujas neskaitāmi aitu ganāmpulki.

   Abergavenny pilsētiņā, kur apmetamies mazā viesnīciņā, tiek saskaņoti plāni turpmākajām dienām. Diena noslēdzas ar skanīgiem baznīcas zvaniem senajā Abergavenny baznīcā.



5.maijs.

   Kopā ar prāvestu Andri Abakuku un viņa kundzi Rūtu braucam uz Brekonu (Brecon), lai tur tiktos ar Swansea un Brecon bīskapu John Davies. Otrā mašīnā mums pievienojas Latvijas Goda konsuls Velsā Andris Tauriņš ar kundzi un mācītāja Elīza Zikmane.

   Laiks ir nedaudz apmācies un sīki līņā, taču piebraucot pie bīskapa mājas, lietus pierimst, un Andris Tauriņš gluži kā mājas saimnieks atver augstos koka vārtus, kuri nokrāsoti sarkani violetā krāsā, līdzīgi bīskapa kreklam.

   Mājas plašā pagalma zāliens rūpīgi kopts, un uz balti nokrāsotās mājas sienas redzamā vietā piestiprināts diacēzes  ģerbonis. Bīskaps John Davies  mūs sagaida amata kreklā.Arī arhibīskaps Rozītis atbilstoši tērpies amatkreklā.Ar velsieša džentelmenim piemītošu patīkamu stāju bīskaps John Davies  aicina mūs uz tasi kafijas pie mājas iekārtotajā terasē.

   Prāvests Andris Abakuks pastāsta par latviešu luterāņu draudzēm Velsā un Anglijā, Andris Tauriņš- par latviešiem un Latviju. Sarunas gaitā atrodam vairākas līdzības velsiešu un latviešu tautai, un ir interesanti uzklausīt, kā Velsā tiek risinātas nacionālās problēmas.

   Vislielākais uzsvars tur tiek likts uz bērnu un jauniešu mācīšanu un audzināšanu. Pie draudzēm tiek atvērti nacionāli bērnu dārzi un kristīgas pamatskolas. Šāda stratēģija jau tagad devusi redzamus rezultātus, jo ar katru gadu pieaug velsiešu valodas pratēju skaits jauniešu vidū un sekmīgāk tiek risināta arī morāli tikumiskā audzināšana.

   Vēlāk, pēc tikšanās ar bīskapu, mācītājs Dr. Pfilip Snow mums izrāda seno Brecon katedrāli un tuvāk pastāsta par bērnu mācīšanas un audzināšanas sistēmu Velsā.Apskatot baznīcu, pamanām, ka baznīcā iekārtots bērnu spēļu un rotaļu stūrītis.Šādus bērnu stūrīšus mēs redzējām katrā baznīcā bez izņēmuma, kur vien Velsā iegriezāmies. Tajos bija plauktiņos sakārtotas rotaļlietas, spēles, grāmatas, mazi krēsliņi un biezi, silti paklāji uz grīdas.  Arī citviet pasaulē tas redzēts, bet ne tik mērķtiecīgi iekārtoti bērnu rotaļu stūrīši visās baznīcās un katedrālēs, kā to redzējām Velsā.

   Arī varenajā- visas Velsas lepnumā- Svētā Dāvida katedrālē, kas atrodas valsts visattālākajā rietumu pusē, redzējām līdzīgi iekārtotu bērnu rotaļu stūrīti, kad vakara pusē uz turieni aizbraucām.

  Sv. Dāvida katedrālē mūs sagaidīja dekāns Jonathan Lean, kurš ne tikai laipni mums izrādīja seno katedrāli, bet arī ieaicināja savā blakus esošajā, senatnīgajā mājā, kur mūs īstā velsiešu manierē ar tēju un cepumiem pacienāja viņa kundze. Laiku pa laikam mums pievienojās dekāna brūnacainie, apmēram septiņus līdz desmit gadus vecie dēli. Viens no viņiem zināja stāstīt, ka viņa klasē tagad sākusi mācīties kāda meitene no Latvijas.

   Tikšanās noslēgumā piedalījāmies Choral Evensong dievkalpojumā, kas notika velsiešu valodā.

   Pēc dievkalpojuma pie mums pienāca sieviete, pēc skata- ļoti cienījamos gados un pastāstīja, ka netālajā kapsētā apbedīts kāds latvietis, vārdā Eduards Brunovskis. Tad nu iedomājos to uzrakstīt, cerībā, ka kādam no lasītājiem  varētu būt nozīmīgi to zināt.

Mag. Paed. Vera Rozīte


                                   Turpinājums sekos...



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »