Ziemsvētki būs, šovakar ir tikai ieskaņa. Ap mums ir gatavošanās, Ja esam vieni, tad vairāk noskatāmies uz citu steigu. Ap mums ir arī dziesmas. Tās mūs apņem it kā pašas no sevis - tās skan veikalos, ielās, radio un televīzijā. Vienkārši ir!
Nevienā citā gada laikā tik daudzas nedzirdam. Vai dzirdam arī vēl
vārdus? Vai domājam līdz? Vai tur ir izteikta arī mūsu pārliecība? Vai dungojam
tikai tāpat līdz bez lielas domāšanas?
Citi dzied un es? Dziesma ir arī saruna, vai kāds dzird? Kāda ir mana
dziesma? Dieva Vārds, šim vakaram, ir ļoti personīgs. Ir atsevišķā cilvēka
apliecinājums, neizskan tikai ielas troksnī, bet ir saruna ar Dievu.
Es dziedāšu par tā Kunga žēlastību visos laikos, un paudīšu ar savu muti
Tavu uzticību radu radiem. Psalms 89: 2
Dziesminieks dzied par visu to, kas dzīvi ir darījis labu un bagātu,
dzied par uzticīgo Dievu, kas ir bijis blakus - ari bēdās un ari priekos. Ja ieklausāmies dziesmās, kas šajā laikā skan ap mums, tad arī tās
rakstot sacerētāji ir izteikuši savu pieredzi. Ir rakstījuši par savu
pārliecību, ko sirds ir izjutusi. Ieklausoties tajās, skanēsim viņām līdz.
Bet ne vienmēr gribas dziedāt par slavēšanu un pateicību. Dzīve ir
skarba, ir piedzīvota netaisnība, nesaticība – ne tikai tautu un partiju starpā
– bet arī pašu ģimenēs.
Dabā mēs priecājamies, ja redzam skaisto varavīksni, bet vai pirms tam
nebija lielie plūdi, kuros daudzi gāja bojā?
Te ir Ziemsvētku eglīte un būs Kristus piedzimšana, kas mūs aicina uz
saticību un sirsnību. Bet vakar sarunājos ar savu kaimiņieni, un viņa stāstīja,
ka ģimenē viņi esot divas māsas un trīs brāļi, viņu starpā neesot nekādas
tuvības saites, ar dažiem nav tikusies vairāk kā 10 gadus. Viens otram ir
kļuvuši svešnieki.
Ziemsvētku dziesmas runā par prieku, bet runā arī par to, ka dzīve nav
ritējusi gludi, esam dažreiz par maz meklējuši izlīdzinājumu, esam piedzīvojuši
netaisnību; ir grūti aizmirst mums pāri darīto, bet arī pašu izrīcība nav
atspoguļojusi uzticību Dievam.
Savu nemieru,
savas skumjas, savus trūkumus varam nolikt kā pie debesu sliekšņa, uzticēt
Dievam – Tu, Kungs, redzi mūs – un pieņem mūs. Mēs dziedājām dziesmu: No debesīm es atnesu. Tur ir vārdi: Viņš ir tas
Kristus, mūsu Dievs, Tas palīdzēs jums it paties'! Viņš pats ir jūsu Pestītājs,
Kas jūs no grēkiem nomazgājs'.
Pie Kristus mēs atrodam mieru un saņemam spēku katrai dienai – arī
dienām, kad veikalos un ielās ap
mums būs laiks bez dziesmām. Tad skanēs vienīgi mūsu sirds dziesma pateicībā,
ka Kristus arvien vēl ir ar mums un Viņa gaisma neizdziest, kad izpūš svecītes. Māc. G. Putce
|