Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Vadlīnija
iesūtīts: 2014.10.01 22:16 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Vai jūs sekojat savā dzīvē kādai jums ierastai kārtībai? Ja nav noteiktas kārtības, tad vismaz būs kādi nodomi, kurus jūs gribētu agrāk vai vēlāk īstenot.

Savā ikdienā es priecājos, ja zinu, kas būs dienas gaitā  jādara; sadalu laiku un zinu par nākamiem soļiem. Kad bērni ir mazi, arī viņi meklē norādījumus, grib zināt, kā aizpildīt laiku. Kad kuģis vai māja ir no lego klucīšiem sabūvēti, tad nāk jautājums: “Un ko lai es tagad daru?” Un mans uzdevums ir izgudrot jaunu nodarbību, kas bērnu saistīs un man dos laiku savām lietām.

Bet ne vienmēr nodomi īstenojas, ir jāatveras citām problēmām, ari citu cilvēku dažādiem uzskatiem, kas ne vienmēr saskan ar manējiem. Tā bieži vien iznāk iecerēto kārtību mainīt un palaikam tad vairs nezinu, ko darīt vai ko atmest. Jūtos kā strupceļā.
 
Ieklausīsimies Dieva vārdā, Psalms 145: 8. Tur ir norādījums,  ne tikai vienai dienai bet mūsu dzīvei vispār:
 
Manas acis raugās uz Tevi, Tu Kungs un Dievs.
Es paļaujos uz Tevi, neatstum manu dvēseli!

 
Mājās mēs varam nogrozīties ap savu ikdienu, varbūt redzam tikai savas rūpes un ieceres;   Dabīgi, ka gribas labāko atrisinājumu saviem plāniem.

Bet ja nu mēs esam aicināti atstāt savu ierasto vidi, tad ir vajadzīgs plašāks skatījums un jāmeklē ceļa zīmes, kas mūs stiprinās, tās, kas dos drošību par ceļa pareizību. Ja tādas atrodam, tad arī mūsu pašapziņa pieaug.

Kuģiem jūŗā tādas drošības zīmes bija bākas, kas nakts tumsā rādīja gaismu un cietzemes drošību. Tagad ir jauni drošības izgudrojumi. Arī mēs būsim piedzīvojuši, cik labi ir, ka bēdās un nelaimē ielaužas gaisma. Turpinājums kļūst vieglāks.
 
Mēs laikam neviens neiztiksim bez ceļa zīmēm. Mans vīrs stāstīja par Lietuvu, par bērnībā piedzīvoto, ka tur ceļa malās ir bijuši krusti, dažreiz ari  soliņš; tie garāmgājēju aicinājuši apstāties un mazliet parunāties ar Dievu, uzticēt Viņam kaut ko no saviem nodomiem.

Un kāds misionārs stāsta, ko pats ir pieredzējis kādā vientuļā ciemā mežainā Dienvidamerikas apvidū. Iedzīvotāji dzīvojuši ļoti saspiestos dzīves apstākļos. Mājās, pilnīgi citādi veidotas kā mūsējās tagad, bijis bieži liels troksnis. Bet no katras mājas gājusi taciņa meža dziļumā, katram sava, katram mežā sava klusuma  vietiņa, kur atvilkt elpu un pārdomāt, savest savas domas pareizā virzienā. Šīs iemītās taciņas ir visiem bijušas labi redzamas. Bet ir gadījies arī, ka viena otra taciņa aizaugusi ar zālīte, retāk staigāta. Tad kaimiņi ir atgādinājuši: “Runā ar Visu Radītāju, neaizmirsti sarunu.”  
 
Psalma lūdzējs lūdz savai dzīvei skaidru skatu un cer uz Dieva norādījumu, negrib palikt bez padoma. Tādēļ viņš  grib skatīties uz Dievu, no Viņa iegūt jaunu cerību un arī saņemt stiprinājumu.

Kopā ar Dievu mūsu ceļš kļūs par dzīvības ceļu, jo ceļš iets ar Dievu, vienmēr atkal mūs novedīs pareizā virzienā. Tā mēs neieslēgsimies paši savā lokā.

Angļi saka, ka mana māja ir mans cietoksnis. Savā mājā ir drošība, bet ja tu to atstāsi, tad taču tu baidies, ka nepastāvēsi, jo būs jāsastopas ar citiem cilvēkiem, un notikumi varbūt prasīs tavu iesaistīšanos. Neviens mēs negribam būt zaudētājs. Tad parauties pie malas ir viens no atrisinājumiem, bet vai īstais?
 
Kur šodien meklējam  norādījumu mūsu ceļam?
Arvien vēl varam to atrast Psalmos, senās Dāvida dziesmās,  tās ir  dažādu cilvēku sarunas ar Dievu, lūgšanas pēc padoma, kā pastāvēt.

Gandrīz visās valodās ir ienācis  vārds: orientācija, nepazaudēt virzienu. Šim vārdam ir garīga izcelsme: Sākotnēji tas apzīmēja virzienu uz uzlecošo sauli, uz austrumiem - orients – Un par šo uzlecošo sauli Jaunā Derībā ir teikts: Lieldienu rītā, saulei lecot, sievas sastapa dzīvo Jēzu Kristu.

Vai varam uzticēties, ka Jēzum Kristum arvien vēl ir spēks?

Arī rudenī, kad lapas krīt, un kad ziemas tumsa un aukstums mūs biedē? Vai arī tad varam paļauties uz Dievu?

To tikai piedzīvosim ejot un darot mūsu ikdienas darbus - iecerētos un neparedzētos.  Un vienmēr atkal aprunājoties ar pašu Dievu. 

Viņš mūs dzird, Viņš arvien vēl atbild, ja mēs klausāmies.
 
Māc. Gita Putce

 



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »