Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Dzīves gaitā ar krustu un šķēpu
iesūtīts: 2013.04.29 23:44 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Valstsvīrs un diplomāts Kārlis Zariņš (1879 -1963)

Šogad, 29. aprīlī paiet 50 gadi kopš Latvijas sūtņa Kārļa Zariņa aiziešanas mūžībā. Vēl dienu iepriekš, 28. Aprīlī, Vestminsteres katedrāles zālē notika komponista Jāzepa Vītola simtgadei veltīts koncerts, kurā sūtnim bija paredzēts teikt uzrunu, bet pēkšņā sirds vājuma dēļ viņš koncertā neieradās. Sagatavoto runu nolasīja sūtņa meita Marianna.

Kārlis Zariņš 44 gadus bija darbojies ārlietu dienestā, no kuriem 30 gadus par sūtni Lielbritanijā. Pēc Latvijas okupācijas, pamatojoties uz Latvijas valdības piešķirtajām īpašajām pilnvarām, Kārlis Zariņš uzņēmās ne tikai valsts diplomātisko un konsulāro darbību ASV, Francijā, Spānijā, Vācijā un Zviedrijā, bet nodrošināja Latvijas de iure tālākpastāvēšanu, kas bija liels atbalsts Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Sūtņa darba apjoms paplašinājās, kad pēc Otrā pasaules kara, bēgļu nometnēm Vācijā likvidējoties, Lielbritanijā ieradās latviešu darba spēks. Neskatoties uz grūtajiem darba un dzīves apstākļiem, visās lielākās latviešu apmešanās vietās notika liela sabiedriskā rosība.

Sūtnis lielu nozīmi piešķīra sabiedrības vienotībai un uzskatīja, ka ir nepieciešams demokrātiskā vēlēšanu ceļā izveidot pārstāvību – padomi. Gada laikā sastādītā rīcības komitēja izstrādāja statūtus Latviešu nacionālai padomei Lielbritanijā  un  1950. gada 11. novembrī notika pirmā LNPL sesija, ko vadīja sūtnis Kārlis Zariņš.

Savu aprūpes darbu ļoti drīz sāka Daugava Vanagu organizācija, kam pamati tika likti jau 1945.gadā gūstekņu nometnē Cēdelhēmā. Sanāksmē 1947.gada 27.decembrī  tika izraudzīta pagaidu valde un sūtnis izvirzīts par godu priekšsēdi.

Ar sūtņa atbalstu tika nokārtotas formalitātes, lai latviešu draudzes Anglijā varētu  darboties patstāvīgi un draudzes trimdā 1965. gadā varēja iegādāties latviešu Bībeli jaunā tulkojumā.

Kārlis Zariņš cītīgi sekoja trimdas sabiedrības rosmei, būdams klāt dažādos pasākumos, īpašu interesi veltot jaunajai paaudzei. Viņš nepalaida garām izdevību 1956. gadā būt klāt lielajā skautu džamborejā, kurā ar sarkanbaltsarkano karogu piedalījās trimdas latviešu skauti.

Liels vienojošs  spēks bija pašu spēkiem rīkotajiem Dziesmu svētkiem. Cik ir vēl tādu, kas šodien atceras varenās Anglijas latviešu dziesmu dienas 1951.gadā Alberta aulā Londonā un cik lielā pacilātībā, pēc Kārļa Zariņa uzrunas, visi  dziedāja Dievs, svētī Latviju!

Artūrs Bērziņš  grāmatā Kārlis Zariņš dzīvē un darbā, rakstā „Tautas atzinība 75. dzimumdienā”, piemin sūtņa teiktos ļoti zīmīgos vārdus par savu dzīves gaitās pārvarētājām  sabiedriskās darbības  grūtībām: „ ...sabiedriskās dzīves  bangās esmu cīnījies ar šķēpu un  krustu. Krusts un šķēps ir bijis simbols visai manai darbībai. Krusts ir ticības, mīlestības un cerības zīme. Šķēps ir spēka un cīņas simbols. Šie simboli ir vadījuši mūsu senčus garīgi un laicīgi. Tie ir uzturējuši latviešu tautas garu spēcīgu un nemirstīgu. Arī Pirmā pasaules kara laikā mūsu strēlnieki cīnījās ar šķēpu, bet tauta aizmugurē ar krustu. Visi vienoti stāvēja zem sarkanbaltsarkanā karoga par Latvijas brīvību. Šie simboli, kas sargāja mūsu senčus un priekšgājējus, sargās arī mūs trimdā un aizvedīs mūs atpakaļ mājās, brīvajā Latvijā. Ja ticēsim savai valstij un savam uzdevumam, būsim stipri un vienoti, tad savu mērķi sasniegsim, brīvā Latvijā nokļūsim.”

Mūžībā aizgājušā sūtņa Kārļa Zariņa izvadīšana notika 4.maijā, ko ievadīja sēru gājiens no Latvijas sūtniecības Eaton Place 87,  uz dievkalpojumu Sv.Trīsvienības baznīcā. Liels bija sēru viesu skaits baznīcā, bet vēl lielāks izvadītāju skaits bija Brukvudas kapos. Zārku nolaižot kapā, Londonas latviešu koris un dziesmu vienība „Gaiziņš” nodziedāja Jāzepa Vītola Ceļinieks un Jāņa Kalniņa Lielā Junda. Pirmās trīs smilšu saujas, kuras uz aizgājēja zārka meta mācītājs E. Rozītis, bija Latvijas smiltis, ko bija atsūtījis trimdinieks Jānis Kūlis. (Londonas Avīze, 10.05.63)

Marianna Zariņa, sūtņa meita, atmiņu stāstu grāmatā Bezpavalstniece ar diplomāta pasi, piemin  sava tēva 30 gadu nāves atceres dievkalpojumu Rūjienas Sv.Bērtuļu baznīcā, kur čellists Māris Villerušs atskaņojis Hendeļa Largo, piebilstot: „To es viņam biju lūgusi, jo to nodziedāja mana mamma Rūjienas baznīcā pirms kara un to uz ērģelēm nospēlēja papa bērēs 1963.gadā Holbornas baznīcā”.

Marianna Zariņa, ļoti rosīgā sabiedriskā darbiniece un Latvijas vēstniecības Lielbritanijā vadītāja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, aizgāja mūžībā 2004.gada 11. februārī. Viņas pelnu urnu  apglabāja blakus vecākiem Brukvudas kapos  2004.gada  28.maijā.

Šī gada 25.janvārī Latvijas Ārlietu ministrijā  Rīgā, notika ZARIŅA SALONA atvēršana, kurā izvietotās mēbeles, Zariņu ģimenes  fotogrāfijas, sūtņa ordeņus un medaļas 1995.gadā vēstniecībai Londonā bija nodevusi sūtņa meita Marianna.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, atzīmējot valstsvīra un diplomāta Kārļa Zariņa  nopelnus Latvijas starptautiski tiesiskas valsts tālākpastāvēšanas uzturēšanā okupācijas gados, par ZARIŅA SALONU teica: „Šī vieta kalpos kā atgādinājums par Latvijas diplomāta ilgo un bagāto vēsturi. Tajā varēsim smelties iedvesmu tālākajam darbam. (www.mfa.gov.lv)                                                          
                                                                
Zigrīda Daškevica



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »