Dievkalpojumi
Fotogalerija
Aktuāli
Svētdarbības
Svētrunas
Pārvalde
Garīdznieki
Archīvs
Ziedojumi
Kontakti
Saites


 Aptauja
Vai Tu šodien lūdzi Dievu?
Jā, lūdzu
Nē, bet vēl lūgšu
Nē, es nelūdzu
     Rezultāti » 

Stāsts par laimi
iesūtīts: 2012.10.06 11:16 rakstīt redaktoram 
drukāt 

Septembrī pavadīju atvaļinājumu Grieķijas salā Krētā. Bija atpūta, miers un laiks pārdomām. Bija prieks par sauli, jūru un siltumu. Krētā ir dzimis un uzaudzis grieķu rakstnieks Nikos Kazantzakis. Viena no viņa grāmatām, kas ir pārfilmēta, attēlo dzīves priecīgo vīru “Aleksis Sorbas” un notikums risinās Krētā. Mazai piemiņai no Krētas pārvedu līdz ceļa somā Nikos Kazantzakis stāstu par laimi. Lasīju to angļu valodā, un iztulkoju latviski. Laimes atradējs ir ceļinieks Itālijas dienvidos.


Bija gandrīz nakts.  Visu dienu - lietus un lietus gāzes. Izmircis līdz kauliem, es iegāju mazā Kalabrijas ciematā. Man vajadzēja atrast degošu krāsni, lai varētu izžūt un kaktiņu, kur gulēt. Ielas bija tukšas, durvis aizbultētas. Vienīgi suņi saoda svešinieka elpu, viņi ierējās no māju pagalmiem. Lauku strādnieki šinī apgabalā ir strauji, naidīgi un aizdomu pilni pret svešiniekiem. Es pie katrām durvīm vilcinājos, izstiepu roku, bet neuzdrošinājos klauvēt.

Ak jā, mans mirušais vectēvs Krētā, tas gan katru vakaru paņēma savu lukturi un apstaigāja ciematu, lai pārbaudītu, vai kāds svešinieks nebija atnācis. Tad viņš to pārveda mājās, paēdināja un ierādīja gultu naktij, un no rīta izvadīja ar tasi vīna un šķēli maizes. Šeit Kalabrijā tādu vectēvu nav.

Pēkšņi ciemata nostūrī es ieraudzīju atvērtas durvis. Noliecu galvu un ieskatījos tumšā gaitenī, tā galā aizkurts uguns un veca sieviete pārliekusies tam pāri. Likās, ka viņa vāra ēdienu. Nekāds troksnis, tikai degošās malkas šķilas. Smaržoja, un man likās, tam vajadzēja būt gardam. Es pārkāpu slieksni un iegāju, atsitos pret garu galdu, kas stāvēja istabas vidū. Beidzot es sasniedzu uguni un apsēdos uz ķebļa degošā uguns priekšā. Vecā sieviete tupēja uz cita ķebļa, maisīja ēdienu ar koka karoti. Es jutu, ka viņa mani strauji pētīja, bet nepagriezās. Bet viņa neko neteica. Es novilku savu jaku, un sāku to žāvēt. Es jutu, ka manī cēlās labsajūta kā siltums, no pēdām uz augšu,  uz krūtīm. Izsalcis, kāri, es ieelpoju smaržīgos tvaikus, kas cēlās no katla. Laikam katlā bija pupiņas. Smarža mani saviļņoja. Atkal reiz es sapratu, kāds plašums ir šīs zemes laimei, un cilvēks to var iegūt. Tā nav rets putns, kas vienu brīdi ir jāmeklē debesīs un nākamā brīdī mūsu prātā. Laime ir mājas putns, kas dzīvo mūsu pašu pagalmā.

Tiklīdz mēs bijām beiguši, viņa man uzklāja gultu pa labi no galda. Es apgūlos un viņa apgūlās uz otra sola pretī man. Laukā lietus gāza kā ar spaiņiem. Kādu laiku es vēl dzirdēju lietus bungošanu uz jumta sajauktu ar vecās sievietes lēno, mierīgo elpošanu. Viņa laikam bija ļoti nogurusi, jo tūlīt aizmiga tiklīdz nolieca galvu. Palēnām līdz ar lietus dungošanu un vecās sievietes elpošanu arī es iemigu. Kad pamodos, dienas gaisma jau lauzās iekšā caur durvju spraugām.

Vecā sieviete jau bija piecēlusies un uzlikusi  katlu uz uguns, lai sasildītu rīta pienu. Trūcīgā dienas gaismā es viņu tagad aplūkoju. Izkaltusi un salīkusi - viņa būtu derējusi jūsu rokas plaukstā. Kājas bija tik uztūkušas, ka pie katra soļa bija jāapstājas un jāatvelk elpa. Bet viņas acis, tikai viņas lielās, dziļi melnās acis, staroja ar jaunavīgu, nenovecojošu spožumu. Cik skaista viņa būs bijusi savā jaunībā, es pie sevis nodomāju, un nolādēju cilvēka likteni ar savu neizbēgamo nolietošanos. Sēžot viens otram pretī, mēs dzērām pienu. Tad es piecēlos, uzmetu savu somu uz pleca, izņēmu maku, bet vecā sieviete tumši nosarka.

“Nē, nē,” viņa čukstēja un mani atvairīja ar roku. Ar izbrīnu es skatījos uz viņu - visa viņas krunkainā seja pēkšņi staroja.

“Labu ceļu, un lai Dievs jūs svētī” viņa teica. “Lai tas Kungs jums atmaksā par to labumu, ko jūs man darījāt. Kopš sava vīra nāves es vairs nekad tik labi neesmu gulējusi kā šonakt.”

Autors: Nikos Kazantzakis (1883 - 1957)
Tulkojums un foto: Māc. Gita Putce



Meklēšana

 

Copyright © 2024; Created by MB Studija »